Pēdējos mēnešus, vai pat jau kādu gadu, katru reizi, kad man tuvojas ovulācija I feel existential dread. Jo no vienas puses es ļoti negribu palikt stāvoklī, jo man gribas dzert vīnu, bumbulēt un all in all es vienkārši jūtos inept, dumb and not right somehow. Bet no otras puses, es vienmēr esmu gribējusi ģimeni, es mīlu R, un es zinu, ka mums būtu super cute mexican-latvian baby. Es arī zinu, ka es neesmu pārāk debīla un māku darīt visādas lietas, lai parūpētos par sīku radījumu. Bet man ir bail, ka man ar viņu piemetīsies vobla, angsts un abysmal tedium, un ka es sākšu sevi nicināt arvien vairāk un jutīšos sev pretīga. Plus nauda.. vienmēr nauda.. un telpa.. un vieta.. un darbs. No otras puses bērni ir visādās saskretušās čuhņās un deprivations dzimuši, plus ir negodīgi un pat grēcīgi manu cushy dreamy living salīdzināt ar čuhņu.

I guess what makes me anxious the most ir, ka R it kā visu ir atstājis manā ziņā, ka viņš neierosina sarunas un negrib analizēt faktorus. Un es zinu, ka ja es ierosinātu viņš gribētu runāt, bet kāpēc viņš neierosina!? No vienas puses man vajadzētu justies empowered, ka viss ir manās rokās un es esmu savas dzīves kapteinis, bet tas arī jūtas vientulīgi. Es negribu būt vientulīgs kapteinis.

Plus mani kaitina, ka es nevaru vienkārši izdzīvot bland, regular life. Ka līdz ko tu esi sieviete, tā uzreiz bērns ir lielā, baismīgā realitāte, kas uz tevi zobgalīgi skatās, un gaida, kādu pozīciju tu ieņemsi. Gan jau ka mužikiem arī tā ir liela realitāte, bet vismaz pēc R demonstrētā, viņiem viss būtu vienlīdzīgi jebkurā gadījumā.