| |
[24. Feb 2006|23:14] |
Lasīju grāmatu, un sirdi joprojām māca tas smagums, tā nejušanās un riebums. Un... un tad manā sejā parādījās nevilšs un kluss smaids... dvēseles smaida atspulgs. Sirds sāka smaidīt.. smaidīt, jo juta - arī, ja prātu māks riebums un smagums, būs stipra siena, aizvējš un patvērums. Būs silta sirds pie kā veldzēties. Būs maigs smaids un gādīgas rokas, kurās rast mieru. Būs cilvēks, ko mīlu. Būs cilvēks, kurš mīl. Būs. |
|
|
