jau kopš decembra vidus jūtos tukša. (tas nav īsti "otrā rīta" vai vienaldzības tukšums, kurā tu vēlies just emocijas, kādas pašlaik nejūti, jo es jūtu samērā labas emocijas), drīzāk mentāls tukšums, negribas neko domāt, teikt, dramatizēt, stilizēt, apkārties ar dekorācijām, vārdiem, sajūtām, viedokļiem. varbūt esmu izbesījusies par to, kas notiek publiskajā telpā katrā krīzē un pie katra polemiskāka jautājuma, kur cilvēki nepamana ka sen jau sitas pret viena un tā paša argumenta griestiem, paši sevi ievārdojuši šauros tuneļos; pazūd kaut kāds jutīgums, kā lai to pasaka, gribētos, lai vairāk cilvēki aizveras, bet varbūt arī šie iemesli ir iekšēji, proti, ir pazudis materiāls, ko ģenerē nospriegojums starp to, kāda es vēlas būt un to, ko es par sevi nevēlos zināt.