man noteikti neizdevās atgriezties tādā moving-thinking-creating procesā, kādu vēlējos: kur es visvairāk jūtos pilnībā es, kas dzīvo savu īsto dzīvi. un par to mazliet sāp sirds, bet reizē ir jānovērtē, ka, pateicoties kovidiņam, sākās kaut kādi pavisam citi, personiskāki procesi, ar sevi, emocijām, mājām, gada beigās arī ar ēnu, un tas brīžam bija tik intensīvi, ka nekam citam nepalika enerģijas. tas noteikti nebūtu bijis iespējams, ja būtu paralēli arī sociālā dzīve vai privātas attiecības, un es tagad, gadam liekot punktu, pieņemu, ka 2020. gada procesi bija tie procesi, kas 2020. gadā bija paredzēti. turklāt varbūt tāds nieks, ka es pēc 3 gadu pārtraukuma atkal strādāju pilna laika darbu (un saņēmu algu un ļoti daudz pirku sev skaistas lietas un stājos attiecībās ar krāsām, formām, materiāliem, kaut ko tādu, kur man iepriekš vispār bija tukša vieta).