Rudens kā rudens - man mīļākais gadalaiks.
Viss kaut kā kājām gaisā griežas. Nepatīk. Gads uz beigām iet. Kārtējais.
Nesaprotu, kas ar mani. Visai bieži sanāk pateikt kaut ko tādu, ko citi pārprot vai nesaprot un sūta man tādas vibrācijas, it kā es būtu kaut kāda velna vecene. Bet tāda nu es esmu palikusi - varu pateikt tādas lietas, ka citiem žoklis atkaras, bet ik dienas ar tik daudz ko mazu netieku galā un man ir bail. Velna vecene, kas raud, skatoties Animal Planet un lasot par suņiem. Tie laikam ir mana vājā vieta un reizē pierādījums, ka nemaz tik cieta neesmu, nocietinājusies.
Grūtības sagādā arī priecāšanās par citiem lietās, kuru man nav. Vairs neliegšos un nemēģināšu pateikt to saudzīgi - jā, tā ir skaudība. Grauž iekšas. Tieši tāpēc arī šodien - ja nevaru pateikt neko labu un patiesi priecāties, es nesaku neko. Gribas ticēt, ka savējiem jau nekas nav jāsaka - viņiem es vēlu tikai visu to pašu labāko.
Kā gribas vienu lielu daļu no sevis vnk izraut un izmest. Nedomāt tās sliktās domas, nejust rūgtumu un netaisnību. Nevaru.

Punkts.

A.