| |
[Dec. 17th, 2019|06:52 am] |
|
"solidaritātes skatiens (jeb
tā nejaušs uzmetiens) ir
pēdējais, kas nodod, pat
tad, kad liekas esi izlicies,
ka neiederies un tas viss uz tavu
kristāldzidro ikdienu neattiecās. Soli
sperot iekšā veikalā,kāds garnadzis
jau veiksmīgs iznirst ārā un sejā tam
ir nepārprotams veiksmes
novēlējums arī tev ar poļu naudu
iepirkt preču pilnu somu, tas
vienmēr uzlabojis omu. Tas ir
solidaritātes skatiens un tam
pielāgojies gribai nepakļāvīgs
smīns,kas var kļūt tev naidnieks
bīstams, ja tu izvēlēsies nodot
savus visur pastāvošos aroda
biedrus. Sava nemaināmā gara
biedrus nosmacēt ir vieglāk nekā
godam dzīvi velti dzīvot
stoicistiskam priekam. Kad
lielveikalā krāmē mantas paunā,
dažreiz jūti, apsargs uniformā jaunā
lūr, un tu pacel acis, pārliecinies, to
jau zinot, viņā staro nodevēja skats.
Tikai pidars ļoti gļēvs ir nopērkams
tik ļoti lēti. Es mīlu citus sargus, tos
kas naturāļi parasti,kas jūtās svēti,
tie, kas nesaprot, ka arī viņu zoles
sūdu vietā rotā grēki. Un arī tad, kad
aptrūkušies spēki, bet vairs ne ilgi,
jo es (un arī dažreiz tu) slīdu iekšā
kādā anonīmā vietā, šoreiz atejā, lai
intīmi un saldi tiktu papildināts
sastāvs gurstošajās asinīs.. arī tad
tev pretī plivinās kāds putns,
protams, ievērots tiek klusēšanas
kodekss, arī tam nav nozīmes, pat
akls būdams zini, ka uz tevi kautvai
simto daļu mirkļa glūn kāds labu
vēlošs solidaritātes skats. bet es
par spīti viņa zinībām par liktens
gaitu viltībām nolemju tik padirst un
uzrakstīt uz pretī esošajām, ļoti
grezni kakām apsmērētā durvju
finiera ar izžuvušu flomīti, ka
apsargs nodevējs ir pilnīgs lohs.. un
saprotot, ka vienmēr esmu tiecies
arī es būt nevainojams ideāls un arī
vajadzības gadījumā nemanāmi
bāls, es asins sastāvu vairs
nelabošu, lai ira tizls kā dieviņš
vēlējies, (braukt ar miljons
zirgagrēkiem protams efektīvāk
foršāk, bet nav brīv tev uzņemt
degvielu ar degsmi lielu) tagad katru
reizi nodevīgi nolaidīšu podā vielu,
sekošu pa ceļu,kurā citi mazgā
manu veļu, strādāšu es zilā maikā ar
rāciju un pārestības smīnu maigo,
sargāšu es svešu paiku, sargāšu, jo
savādāk tā nevis godam sapūs
miskastē, bet negodīgam zaglim
māgā sprūdīs barojot tos maitas
kuriem tomēr dzīve skaista. sagrūs
viss, kas bijis, gandrīz viss. mūžam
tomēr paliks katram nodevējam acī
nenoslēpjams nodevēja
solidaritātes skatiens"
(Swimpis) |
|
|
