Tikai tagad es sapratu, ka tajā brīdī visapkārt un kkur dziļi manī skanēja balss. Un Viņš teica: "Here is your chance! So... what are you going to do about it???"
Kas tas bija? Tici vai ne, bet tas bija liktenis, karma, Visums un Dieva pirksts vienā milzīgi lielā WTF momentā.
Dzīve tiešām ir dīvaina!
Rīkojoties tā, mēs nekad nezināsim, kā būtu bijis, ja rīkotos citādi. Bet es neko nenožēloju... neko no tā, ko pateicu vai kāda biju... es biju es. Un es domās saku Viņam, paldies, jo tagad es to zinu...
Satikt Tevi pēc 4 (vai 5) gadiem bija tik savādi, reizē viegli un ļoti smagi. Kā kāds, kas reiz bija tik tuvs, pazīstams un saprotams, var kļūt par kādu tik svešu, nesaprotamu un pat nedaudz biedējošu??? Laikam mums tomēr nebija pa ceļam, kaut ilgu laiku es tik ļoti vēlējos, lai būtu bijis.
Pat pēc visiem šiem 4 (vai 5) gadiem manī tik un tā ir kāda daļa no tā lielā aizvainojuma (kura iemeslu es tā īsti vienā teikumā pat nevaru vairs noformulēt), vēl arvien nedaudz sāpīgi, bet ir vieglāk, jau daudz vieglāk... jo es pat nesāku raudāt.
Un tagad es zinu, kā tas ir, satikt Tevi pēc 4 (vai 5) gadiem. Sveši cilvēki ar kopīgu pagātni, kopīgām atmiņām un vecām fotogrāfijām, kurās Tu esi un vienmēr būsi mana labākā draudzene. Bet šodien... šodien mēs esam sveši cilvēki... katrs ar savu nākotni.
Un Viņš teica: "Here is your chance! So... what are you going to do about it???"
Tagad es zinu atbildi: "I'm going to use all of this in my book, finish the chapter about her and turn the page over. Cause right there are other chapters... already waiting for me!"

Viss.

A.