jgz

Garlaicība sit augstu vilni, woohooo.
Bet nu atkal tāda stulba situācija. Gribās kaut ko darīt, bet nezinu, ko man gribās darīt, tapēc beigu beigās sanāk, ka man neko negribas darīt.

Kādu laiciņu biju iegrimis baigajā melanholijā ar domu, ka mana, tā pat kā jūsu visu, dzīve ir absolūti bezjēdzīga un neatstās ievērojamu iespaidu uz pasauli (neticu butterfly effect and bs like that), bet šodien es izdomāju, ka tas ir fucking awesome. Sanāk, ka es varu darīt, ko gribu (neieslīgstot galējības ar masu slepkavībām un citām svētdienas rīta izklaidēm) un tam nebūs nekādu seku ārpus manas un, sliktajā gadījumā, dažu manu tuvu cilvēku dzīvēm. Nežēlīga rīcības brīvība, bet kā jau mēs šī ieraksta sākumā noskaidrojām, man neko negribas darīt. Nekas, varbūt citreiz.

kkthxbye.