Eh tagad tikko uz daķa izkrita dziesma, ko man laikam bija lemts dzirdēt. Lai cik nu sūdīgi es tgad nejustos, man laikam vajag atakal ķerties pie rakstīšanas. Visbiežāk tad kad tu visu dienu klusē un nesaki ne viena vārda tev iekšā uzkrājas tas morālais pārpalikums,kas tevi vienkārši ņem un nogalina. Zinu izklausās muļķīgi, bet nu es tur neko nevaru padarīt.
Un tad palīdz rakstīšana. Nav svarīgi, ko rakstīt, dzeju eseju vai pārdomas, vienkārši ļaut pildspalvai slīdēt pār papīru vai pirkstiem pār tastatūru. Un tad iestājas tāda kā ekstāzīte, kā tad kad tu noņem no pleciem mugursomu, ko visu dienu esi staipījis līdzi un izkrāmē saturu, ne vienmēr tur atradīsies patīkamas lietas, lietas par kurām tev negribās vai bail runāt, lietas par kurām tu vari runāt stundām vai pat nosmieties līdz tādai nemaņai, ka plaušas vairs netur.
Tāpēc es rakstu, kas man manā morālajā mugursomā ir sakrājies. Vakar nācās dzirdēt apvainojumu, kas lai gan nebija tēmēts uz mani un vēl pie tam izmests dzērumā man uzsita asinis. Nepatīk man cilvēki, kas runā un pēc tam domā, labi atzīšu es pats laikam neesmu tik nu pūkains un nevainīgs pats. Pašam ir izdevušās daudzas muļķīgas lietas, bet nu nolādēts...
Tas un vēl vesela kaudze citu lietu, kas atgadījās manā dzīvē, tās vienkārši izsita mani no mana centra, tgad es jūtos destabilizēts un neesmu mierā ar sevi es nevaru tā dzīvot, kā pudele šūpoties viļņos. Mna laikam vajdzēs tagad stundām meditēt un nedomāt vienkārši atkal atrast sevi. Nav jau viegli to izdarīt, bet kas jādara tas jādara.