Šodien pirmo reizi braucu pa atklāto Saulkrastu apvedceļu. Sajūtas bija tādas interesantas, jo bija pierasts, ka tur nav pārāk daudz mašīnas(tad, kad tas vēl nebija atklāts), bet šodien kaut kā dikti liela tā plūsma. Es jau protams esmu priecīgs no vienas puses, jo mazāk mašīnas braukās caur Saulkrastiem, bet no otras puses, tur bija tīri normālas medību vietas, kas tagad noteikti samazināsies.

Papildus vakarā vēl paspēju pamedīt. Sēdēju vienās trepēs. Trepes izskatās aptuveni šādi. Tikai tās, kur es sēdēju ir nedaudz augstākas un augšējā konstrukcija nedaudz atšķiras. Laika gaitā kunstrukcija bija nedaudz sabojājusies un tāpēc ik pa laika bija troksnis. Kā konstrukcija staigāja - tā krikt. Tā nu nolēmu, ka kaut kas jādara lietas labā. Situācija tāda, ka ir koks, kas stiepjas no zemes, tad pienaglots pie krēsla, kur sēž, un beigās pienaglots pie koka. Tajā vietā, kur ir pēdējais naglojums pie koka, tad arī ir šis krikt. Tā nu apnika krikt un piecēlos kājās, lai paskatītos vai nevar darīt kaut ko lietas labā. Moš to koku var kaut kā piesist drusku klāt vai nolauzt nost. Bišīt paraustu un skatos, ka koks nāk nost, jo nagla jau ir nedaudz nolūzusi. Tā nu parāvu nost, sakārtoju, lai vairāk neklab un pagriežos riņķī paskaties, kas notiek apkārt. Skats jau labs un redzēt arī tālu var, jo nedaudz tālāk ir baigais izcirtus. Pagājušogad tur dega un šogad to visu platību izzāģēja. Tā nu skatos kādu brīdi, līdz kamēr sāka palikt drusku neomolīgi. Ja krēsls ir kādus 6m no zemes un tad vēl pieliek 2m skatu punktam, tad astoņu metru augstums lēnām sāk palikt ne pārāk omulīgs, jo tā īsti pieturēties nav kur. Tā nu vēl kādu brīdi pastāvēju, bet tad gan tā lēnām un mierīgi nosēdos vietā.

P.s. Medības arī bija veiksmīgas, jo nošāvu savu pirmo stirnu buku no višķas, iepriekšējos visu biju nošāvis ejot ar kājām.