Un tā šodien vakarā no mums šķiras mīļais baltais pūkainais un nedaudz arī paskaļais puisītis. Tā nav, ka cilvēki saka, ka esot priecīgi divreiz - vienreiz, kad iegūst, bet otro reizi, kad atkratās... Man tiešām žēl un nemaz negribas atdot. Tik ilgi esmu cīnījies ar to, tik daudz ieguldījis. Puisītis pārcieta 100% sirds reanimāciju, biju šo aizvedis uz skandināviju Troļļu ceļu apskatīties (arī nobraukt pa to). Žēl. Vienīgais mierinājums - mans puisītis arī turpmāk nodarbosies ar to pašu: (skaļi) brauks (arī) rallijā. Tādi nu mēs esam - neizprotamie meža dīvainīši...
Bet labi vien ir - par meitenīti nebiju iedomājies nu jau divas nedēļas. Vai tik šī nebūs apvainojusies?
|