cirslīgie gājieni sestdienās darbā turpinās
eju tikko garām blakus kabinetam, redzu, ka cilvēks, ko esmu šeit pāris reizes redzējusi strādājam, mēģina gulēt noliecies uz galda(no sērijas atlūzt uz klaviatūras, tikai bez). atnāku šurp, apsēžos. baigi žēl viņu, jo pati esmu mēģinājusi tā gulēt šeit, un galīgi mokoši. karoče, ienāk ūberdoma prātā - jāiet piedāvāt savs guļammaiss, jo vismaz es, kad mēģināju gulēt uz klaviatūras to darīju tāpēc, ka šeit izņemot grīdu, nav nekā, kur gulēt normāli.
apsvērusi visus pret un par par komunikāciju ar nepazīstamiem cilvēkiem, no sērijas, nafig vispār jaukties svešu cilvēku lietās, saņemos, aizeju līdz tam kabinetam, pieklauvēju pie stikla durvīm, ieeju kabinetā, nokrekšķinos, saku: "atvaino..". nekādas reakcijas. stāvu muļķīgi kabineta vidū aptuveni piecas sekundes domājot par turpmāko rīcību un par to, ka būtu forši pazust grīdā vai izgaist. vēlreiz kautko teikt, vēl pastāvēt, vai arī laisties, cerībā, ka cilvēks bija patiešām ļoti iemidzis un nevis nokaitināts, ka šo traucē un neļauj gulēt? beigās aizlaižos.

vot, jautrībiņa:)