| |
[6. Okt 2005|14:31] |
..atkal jau tās acis ir mani pawedinājušas.
iewilkušas sawā aizdarā un pieelpojušas manas rokas pilnas ar miglainu ticību.
kaut kas no naivisma un mēmas atdošanās.
warbūt.
bet warbūt arī šajās lapaspusēs es rakstu sawu pamatu pamatu.
a warbūt nē.
un mani tas neķer pat aiz mazā pirksta.
man ir wakardiena. patiesa. un mazliet salda.
man ir rītdiena kurai neceru dzeju un nespiežu zīmogus.
lai tā brīwi atdodas man ja wēlas.
bet es atwērtām acīm ķeršu šībrīža perfekcijas. |
|
|
