Jau no paša rīta (lasīt: "no paša rīta" tiem, kas brīvdienās guļ līdz 10tiem vai ilgāk. Es biju pamodusies jau 8os!) zvanīja no darba ar tekstu: "Man tevi vajag rīt darbā!" -Bet man vajag lielāku algu, jaunas brilles un zobu breketes! I promise, pavisam drīz es vairs nespēšu noturēties un uz visiem "MAN VAJAG" atbildēšu tieši šādi, uzskaitot visu, ko vajag man!
Atteicu. Jā, + 1 darba diena finansiāli par ļaunu noteikti nenāktu, bet gan jau es kkā iztikšu + man priekšā nedēļas nogale, kas kā ierasts solās būt izcili smaga.
Pretēji pieņemtajam, jaukais pavasaris aiz loga nedod man papildus enerģiju un kaut kādu ultra pozitīvismu, ar visiem "vairs nevaru nosēdēt telpās", "visu laiku gribas ārā" u.tml. Telpās es mierīgi varu nosēdēt. Tas drīzāk pastiprina manu vēlmi kko mainīt. Un datums jau ir noteikts. Klusībā vairs nevaru to sagaidīt. Jā, varētu būt diezgan jocīgi, daudziem - nesaprotami, bet es tiešām vairs nevaru izturēt, man gribas prom.
Pirms pāris dienām iesāku lasīt grāmatu, kura šķiet šobrīd skaitās topā un kārtējo reizi nenoturējos un sabojāju visu prieku ar savu briesmīgo netikumu - šķirt uz priekšu un lasīt starp rindiņām. Un pēdējās minūtes sēžu un prātoju - tas ir labi vai slikti. No vienas puses, mans netikums varētu tikt tulkots kā kompliments autoram, jo vnk nevaru sagaidīt, kas notiks tālāk, tāpēc lasu uz priekšu. Bet no otras puses - tas sabojā visu prieku + varbūt kaut kā trūkst, neatbilst manām ekspektācijām u.tml.
Vispār man vajadzētu iet un sākt gatavot vistu vakariņām, bet tā īsti negribas.
Gan jau viss tāpat nokārtosies, vai ne?

Pēdējo dienu top1 citāts: "Džeks pec uzvedības pēdējais mēsls, balss kā eņģelim!"

Un, jā, es tomēr izgāju ārpus telpām. Viena pati. Jo, tā padomājot, bez D. man šeit ZV tā īsti neviena vairs nav. Nē, nevis "tā īsti", bet patiešām, bez D. man ZV neviena nav. Lūk pierādījums ne tikai tam, ka biju ārā, bet arī tam, ka sevi un zāli nofotografēt es protu! ;)


Be safe,

A.

...ja tu jūti, kā sniegs aizkrīt tev aiz krāgas...