Traki dīvainas dienas...traki dīvaina tā dzīve mana.
Darbā jau 3.nedēļu noris viens vājpārtīgs pasākums, kurā tiku brutāli iesaistīta bez īpašas piekrišanas. Rīt šķiet ir pēdējā diena. Kā es varu nezināt, vai rīt tiešām ir pēdējā diena, ja jau esmu tajā visā iekšā? Ļoti vienkārši - man neviens neko nesaka. Jau sen, sen man tas viss ir smagi ZB! Iesākumā bija skaidrs, ka pēdējā nedēļā drošvien pamatīgi stresošu par to, vai izdosies visu laikus pabeigt. Šodien ir priekšpēdējā diena, darba vēl ļoti daudz, bet man kkā negribas stresot, jo, kad mierīgi visu apdomāju, tad izkristalizējas viena baigā patiesība - NE TĀ MANA CŪKA, NE MANA DRUVA!

Likumsakarīgi, ka visa mana nauda ir beigusies, līdz algai vēl kādas 5 dienas un es tiešām nesaprotu, no kādiem līdzekļiem es iztieku, bet kkā es iztieku.
Vispār biju plānojusi vēl šo to uzrakstīt, bet kaut kā nav spēka. 4. diena un rīt arī jāstrādā. Ko gribēju uzrakstīt? Par to, kā suņi vnk brutāli makes me cry. Un es nesaprotu, kāpēc, bet tiklīdz redzu/dzirdu/lasu kko par suņiem un to, kā viņiem meklē/atrod mājas, cik uzticami draugi tie ir u.tml, tā uzreiz gribas raudāt. Laikam tomēr sirds dziļumos neesmu tāds ludus gabals, kā no malas varbūt šķiet. No malas daudzas lietas šķiet aplamas un es tiešām gribētu, lai vairāk cilvēku vēlētos ielūkoties dziļāk un ieklausīties...

Dace teica, ka tā esmu es ar viņas Peku. Jā, esmu gan! ;)


Be safe!
A.