sēžam jūras krastā, kāpas galā, un vērojam peizāžu (tas varētu būt mazliet pirms astoņiem, jūra mierīga, un mēs esam gandrīz vienīgie cilvēki visā pludmalē):

es - varētu iet ...
morgot - hmmm
es - lai gan, man tā pat nav kur steigties.

tā nu mēs sēžam klusēdami un vērojam kā saule lēnām krīt jūrā.

noskatījāmies saulrietu, nokavējām vilcienu, stundu sēdējām stacijā kamēr sagaidījām nākošo - un te nu es esmu, mājās, ar atmiņām par vienu nesteidzīgu momentu :)

bet laikam jau, ka man veicas - tiko izdevās vērot salūtu tieši aiz manas istabas logiem.