orgānu stostīšanās, šķidrumu kustibas
Savdabīga kārtība. Neielaižot savā pasaulē haotiskos pseido-objektivitātes spēkus, viss tiecas būt, lai arī ierobežots, tomēr - precīzs.
Mieram nav sakara ar patiesību. Patiesību kā šobrīd esam paraduši par to domāt - rietumnieciski, zinātniski, monoteistiski. Patiesībai cilvēkā pastāv pretspēks - patiesums. Tāds patiesums, kurš konstatē un ir ar to apmierināts. Tikmēr patiesuma pretspēks, saukts par "patiesību", tiecas iznīcināt visu, kas tam atveras - kā atmosfēras spiediens iznīcina šūnu, kam pārdurta membrāna, kā balons, kas atveras pasaulei, sašļūk un nokrīt, neglīts un nelietojams.
Saplūšana ar visumu ir iznīcība. Bezjēdzīga, trula un dzīvi noliedzoša nāve.
Nekas nav jāatrod. Ne ar ko nav jāsaplūst. Nekas nav jāizveido.
Viss jau ir. Tas tikai jākonstatē, jo iekšējā uztvere pieprasa piepildījumu - tā ir dzīvības funkcija, pildīties, elpot, ieelpot, izelpot... ne tā, lai ieelpotu un nekad vairs neizelpotu vai otrādi. Var pildīt sevi ar kosmisko spiedienu, iegūstot neitralitāti un tukšību, kā pārdurta balona iekšējais spiediens vienmēr paliek tāds pats, kāds ir vides. Bet tā ir abstrahējošā prāta funkcija, ne dzīvības, ne organisma. Miesa ir daudz gudrāka par katru filosofiju. Lai viņa dzīvo! Dzīvo un konstatē, ka dzīvo! Izvēle, neatkarība, piespiedu reducēšana un kategorizēšana - tās ir kā slimības, vīrusi, kas paši nav dzīvi un vēlas iekarot tevi.
Viss jau ir kārtībā. Katra tava kārtošana uz tā fona ir iznīcinošs spēks. Īstenība nav izgudrojama. Esi, kas esi, lai ir tas, kas ir.
Un mūžīgā footnoutā ar zvaigznīti pie katra vārda var piezīmēt sāpes. Tev jāzina, ka tas ir ok. Alternatīva ir nāve.
tl;dr
čill