22:33 - Kaimiņi un latvieši
Tā, tā, tā. Raatuses kopmītņu dzīvoklīša iedzīvotāju sastāvs ir nokomplektējies. Pa kreisi itāliete un krieviete, pa labi ķīniete. Sākumā gandrīz vai palika žēl nabaga itāļu meitenes, kura pa šīm dienām, kurās vēl nebija atbraukusi viņas istabas biedrene, atrada sev kaut kādus itāļu draugus, kurus cītīgi aicināja dzert kafiju pie sevis, kā arī vienu citas tautības un dzimuma pārstāvi, kurš bieži un ilgi ciemojās, un, kad viņi bija divatā, tad aiz aizvērtām durvīm. Žēlumu nomainīja neapmierinātība, kad atklājās, ka tagad viņa ar saviem drauģeļiem savas kafijošanas taisīs virtuvē. Būtu vēl vismaz viņai tie draugi normālas jautrības piekritēji, tad vienalga. Bet viņi tak kaut kāda nedzērāju banda salasījusies, kuru galvenais sarunu temats ir par to, kurš vairāk netīrumus no sava dzīvokļa virtuves noberzis. Pilnīgi negribas iet taisīt ēst, kamēr viņi tur sēž. Bail, ka visi uz pirkstiem skatīsies, ka tik man pārāk daudz drupaču neizkrīt uz virtuves galda. Un beigās itāliete izņems pannu no rokām un nomazgās. (Tā viņa vienreiz izdarīja ar pannas vāku.)
Ar ķīniešu kaimiņieni arī nav jautri, bet ir krietni vieglāk. Viņa iznāk no savas istabas ļoti reti. Uztaisa kādu ķīniešu ēdienu, piepilda ar ūdeni savu personīgo tējkannu un iet atpakaļ. Man ar viņu bijušas tieši trīs sarunas:
1.Parastā iepazīšanās saruna: Mani sauc tā, mani sauc tā. Neviens to vairs neatceras, bet kuru tas interesē. Es esmu no Ķīnas. Mēs no Latvijas. Ā, te iepriekš arī dzīvoja meitenes no Latvijas. Visi priecājas iepazīties.
2.Saruna virtuvē nedēļas nogalē: „Kas tas ir, ko tu tur ēd?” „Tas ir, nu, ēēē, nezinu, kā to angliski sauc, bet tas izskatās šādi” atbildu un parādu griķu paciņu. „Vai tie ir kaut kāda veida rīsi?” „Nē, tie nav rīsi. Bet tas ir kaut kas, ko audzē,” es atbildēju savā ne tik labā angļu valodā, kāda būtu vajadzīga, lai atbildētu normāli.
3.Saruna pirmdienas vakarā „Čau, meitenes! Jūs negribat suši? Man palika pāri, vairs nevaru ieēst” „O, jā, paldies, man ļoti garšo suši. Paldies!” „Tas jauki.” „Paldies!”
Par krievu meiteni viedokļa vēl nav. Izņemot to, ka viņa atbrauca kopā ar ļoti daudz kastēm.
Pirmās nedēļas laikā ir izdevies satikt 6 latviešus. Satiekot pirmās divas latvietes, pārsteiguma pēc tieši es izrādījos visvairāk pēc tautiešiem noilgojusies, un, neraugoties uz savu ierasto „es ar svešiniekiem nerunāju” vai nedaudz piezemētāko „man patīk runāt ar svešiniekiem, ja vien viņi uzsāk sarunu”, vispār nedomādama, teicu: „O, es dzirdu latviešu valodu. Jē, latvieši. Jūs esat pirmās latvietes, ko satieku.” Tam sekoja mazais saruniņš un padalīšanās ar personvārdiem, kas vēlāk noveda pie draugu pievienošanas facebook. Pagaidām kontakta beigas.
Tās pašas dienas naktī lielajā jaukajā pub crawl pasākumā satiku 2 latviešu džekus, kuri te laikam ne pirmo gadu mitinās. Ar vienu no viņiem man sanāca viedokļu nesakritība par latviešu nācijas rakstura īpašību ienīst citus latviešus. Es vēlējos šo viedokli piezemēt, pasakot, ka latvietis tomēr priecājas satikt citu latvieti, ja tas notiek ārpus Latvijas. Viņš teica „nē”. Es teicu „jā”. Es taču dažas stundas agrāk biju ļoti priecīga satikt latviešus, un es esmu latviete. Secinājums: man bija taisnība. :D
Nākamā latviete pielavījās rektora pieņemšanas pasākuma laikā pie ēdienu galda, kamēr mēs ar Inesi, neko nenojauzdamas, runājām muļķības latviešu valodā, un teica „Čau, meitenes! Kāds prieks beidzot dzirdēt latviešus.” PRIEKS. Ha. Es neesmu vienīgā. Tad mēs tur trijatā forši parunājām. Izsecinājām, ka latvieši ir ļoti nestresaini ļaudis, kuriem, ja pasaka, ka kursiem var piereģistrēties līdz 17.septembrim, tad loģiski, ka neviena no mums jau nu 3.septembrī vēl nevienam kursam nav piereģistrējusies. Atšķirībā no visas pārējās pasaules, kas to paspējusi izdarīt vēl pirms atbraukšanas uz Tartu.
Arī pagaidām pēdējā satiktā savējo tautas pārstāve mūs atrada tieši tādā pašā veidā – nejauši izdzirdot mūsu latvisko vāvuļošanu. Tikai šoreiz tas notika kopmītņu gaiteņos. Par "prieku" gan diemžēl neko nedzirdēju. :( Toties viņa ir ļoti eleganta, tāpēc iepazīstoties mēs vienai otrai paspiedām roku kā īsti džentlmeņi.
Turpinājums sekos.
P.S. Citāti ir neprecīzi. Bet, whatever, kuru tas interesē!?