Princese Zeltīte

15:10: burvju beciņas un mana vārda svētki
Vakardiena bija ārkārtīgi īpaša. Mēs sākām ar velnu vīniem no pagrabiem, rudeni un iešanu taisni. Iešana taisni neatmaksājās, jo vēlāk mēs gājām visur. Labi, ka man bija taurīte, jo tad Zane neapmaldījās, vismaz tā es tiecos domāt. Es uzkāpu palmā, bet tikai tāpēc, ka neviens cits nekāpa un nevar taču neuzkāpt palmā, ja viņa ir! Palmu pirmā ieraudzīja Zane, kā arī to, ka jāceļ koks, to arī viņa izdomāja. Mēs visu paveicām. Apsēm trīcēja lapas un parasti viņas iznira ne no kurienes. Ir lidmašīnas, kuras izskatās pēc pavasara lidmašīnām un ir ienaidnieki, kuriem nevajag skriet pretī.
Un vēl mēs ar Reini uzkāpām kalnā, bet tā kā es uzkāpu pirmā, tad izvēlējos kalnam vārdu, tur bija lieliski, jo es tur augšā kontrolēju situāciju, kāpjot lejā arī nenokritu, kā arī Zane nebija palikusi nekur tālu. Tad mēs gājām uz saulrietu ezera malā, taču nekas nesanāca, jo mēs tikām uz nabagu takas Amerikā, kur es nozākāju vienu buržuju riteņbraucēju. Tad jau bija golfa laukums, kurā rāpjoties es saplēsu savas biezās, brūnas zeķubikses uz drātīm. Pēc tā visa sekoja mans mūža otrais laimīgākais brīdis un sirsniņa, guļot uz muguras pašā golfa laukuma vidū. Sāka satumst, pieņēmu, ka saulrietu neredzēšu, bet tur ir vainīgs Reinis, jo viņš man apsolīja saulrietu, kuru neredzēju. Kaut kā tikām arī ārā, gājām pa taciņu piķa melnumā un tad mēs sēdējām, jo visiem bija smagas somas un aukstas kājas, lai gan temperatūras nebija, bet bija Ceļš. Tad mēs sekojām vektoriem un nonācām līdz gaismai, kur nodevīgi Reini aicināja uzkāpt Tarzāns. Reinis padevās un uzkāpa (no sākuma uz Zanes muguras un tad tikai kokā). Tad bija smieklīgi, ka tie visi cilvēki tik ātri sakāpa tramvajā. Mājās viss bija lillā, paldies. :)
Piedzīvoju foršāko vārda dienu mūžā.

current music: Wolfsheim