Messeieurs, faites vos jeux! - [entries|archive|friends|userinfo]
VELVET

[ website | My Website ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Oct. 22nd, 2007|07:38 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|]

Es sēžu viņam pretī tumšā, tukša istabā. Klusi dzied tiko ieslēgtā apkure. Elektriskā plītiņa stūrī rīstās verdošā ūdenī, kas jau labu laiku iet pāri malām un lēnām tuvojas viņa skaistajām pēdām. 43. izmēra, ar skaisti veidotajām potītēm vilnas zeķēs. Caur tumšajām sprogām, melnas, nekaunīgas šokolādes acis izpēta katru dekoltē centimetru. Kā parasti. tev, mīļais , nekas nav mainījies. Taču ne šovakar. Šovakar mēs mūsu ikmēneša šovā ieviesīsim dažas interesantas izmaiņas. Nē, protams, Tu jau vēl nezini, ka šodien man līdzi ir cirvītis, kas jau labu laiku apdedzina pirkstu galus ar aukstu tērauda patiesību, kad pieskaros tam vienu roku turot somā un sēžot tev pretī. Pirmais cirtiens - par to, ka atstāji mani toreiz uz sasalušās un mirušās šosejas, par izskaitļotajām spēlītēm, par boikota rītiem, par rokām, sasietām zīda šallē, par pievemto gultu. Nemulsti, saldumiņ, tā jau vēl tikai ekspozīcija. Nevajag šo skropstu plikšķināšanu. Šādas grimases ir bērnišķīgas, patiesi. Nevaru es nekādīgi cērtot ar pirmo cirtienu tavai sirdij uztrāpīt - otteriz atkal garām. Nekas, tas profilaksei - par sterilajiem slimnīcas gaiteņiem, kuros toreiz iegrūdi mani vienatnē, meitenēm krāsotiem melniem matiem, kas regulāri gulēja manos zīda palagos, par to, ka ticēju un kārtējo reizi zvanīju pirmā.
Skaisti veidotās potītes ir piespiestas viena otrai, verdošais ūdens jau sen ir samērcējis sniegbaltās vilnas zeķes. Saliecies. Melnsprogainā galva paslēpta slavenajos pianista pirkstos. Tiko jaušams 26 mugurkaula skriemeļu siluets cauri iznēsātajam kokvilnas krekliņam. Trīc. Tu tiešām raudi?
Nemākulīgi meģina aizsmēķēt cigareti no manas aizsāktās paciņas. Raud. Cirvītis truli nokrīt zemē. Būkšķis truli atbalsojas tukšajā dzīvoklī.Skaistiem un stipriem vīrešiem nedrīkst raudāt. Nekad. Jo kļūst patieši žēl. Tā, ka iekšā viss saraujas.
Nu, ko Tu. Es taču tā negribēju. Piedod man ļaunajai, piedod man bezjūtīgajai. Tu taču man esi vislabākais. Es iesēžos peļķē uz grīdas un, ar vienu roku apķērusi viņu, nedzirdami smēķēju. Tu taču man esi vislabākais, visskaistākais, vismīļākais...es atkārtoju kā mantru.

vislabākais, visskaistākais, vismīļākais...jo es jau sen Tevi neuztveru vispār un Tev neticu.
linkpost comment