šķita, ka mežs bija mani gaidījis. vakar. vietā, kur ielai liekams punkts. pielijis un kluss, it kā teikdams savu ierasto "tad te tu esi! nu, nāc vien, ja jau reiz esi uzradusies... vietas pietiks arī tev".

redzēju vāveri. sākumā saklausīju kokā viņas skribināšanos, tad sastingām abas, aizķērušās viena aiz otras skatiena, un tad viņa bija prom, pa žoga dēlīšiem veicot Useina Bolta cienīgu pārskrējienu uz koku, kas pie blakusmājas.

tagad sēžu, acis ciet, vakara saule, vispirms trāpījusi ielas pretējās puses mājas logā, iespīd te.

ļoti kārojas boršču.