vislabākās, vieglākās sarunas ir ar tēti pa ceļam uz mežu, vienīgi viss, ko runājam, pārvēršas smieklos, un es visu aizmirstu.
tētis stāstīja, ka bijis purvā netālu no Inciema (teica, ka tieši šobrīd lasot Eglīša "Malahīta dievs") un salasījis 9 kg ar dzērvenēm, un ejot esot dziedājis pašizgudrotu lūgšanu, veltītu purva dieviem, ar vārdiem "purva dieviņ, purva dieviņ, dod man sārtu dzērvenīt" :))
pavadonis (sunītis vārdā Maksis) šoreiz līdzi nav nācis, bet desu apēdis uz viens-divi.
atbraucot mājās tumsai, kas iemājojusi istabās, ir asi stūri.