Šovakar bija interesantas medības.

Sākums gan nebija visai iepriecinošs. Izlaida mani no mašīnas un lēnām sāku virzīties pa sevis izdomāto maršrutu. Tā jau viss labi, bet nu parādījās briežutis. Tie ir tādi kukaiņi, kas mežā parādās parasti rudenī. Ne pārāk lieli, ar spārniem lidošanai. Kost tās pārāk nekož, bet tā sajūta ka nemitīgi kaut kas rāpo pa matiem. Tagad vismaz labi, ka nogriezu īsus matus, var puslīdz ātri noķert. Tā nu pārvietojos lēnām uz priekšu cīnoties ar kukaiņiem. Tā nu nonāku līdz ieplānotajam galamērķim - izcirtumam, kurā diezgan bieži ir redzēta ganāmies stirnu kaza, kas ir medību primārais mērķis. Nonākot līdz tam nākas pārdomāt taktiku, jo zvērs jau ganās pa izcirtumu un tādā situācijā nav nemaz tik viegli tik līdz tam vēlamajā attālumā. Tā nu atstāju nevajadzīgās lietas - binokli, hūti un apavus un lēnām sāku pārvietoties pa ceļu, lai tiktu tuvāk stirnai. Sen nebija sanācis pārvietoties zosu gājienā, bet nu tā vismaz varēja nemanīti tikt uz priekšu. Nonākot jau tuvāk, stirnai kaut kas nepatīk un tā no ceļa puses atvirzās tālāk prom uz otru izcirtuma malu. Pēc kāda laika izskatās, ka tā vienkārši apguļas izcirtumā. Tā nu nolemju doties tālāk iekšā izcirtumā. Jāpiemin, ka nemitīgi ir jācīnās ar odiem un jau pieminētajām briežutīm. Nedaudz paeju pa izcirtumu un nejauši uzkāpju uz zara, efekts ir redzams, jo stirna jau ir piecēlusies un uzmanīgi sāk vērot apkārtni. Saprotu, ka šitā nekas nesanāks un dodos atpakaļ uz ceļu, lai īstenotu jauno taktisko plānu, apiet pa mežu riņķī un pieiet izcirtumam no otras puses. Tā nu tieku līdz ceļam un dodos tālāk, lai varētu pieiet no otras puses. Tā nu eju pa ceļu uz priekšu, kur pēc kāda gabaliņa ir vēl viens izcirtums. Tā nu tieku līdz tam un skatos, ka tur arī kaut kas sarkans ganās. Jā, vēl viena stirna. Nu protams, jāmēģina varbūt tik līdz šitai, jo tā otra jau diez vai kaut kur pazudīs. Bet šis izcirtums arī tāds klajš un stirna ganās izcirtuma otrā pusē. Bet nu pēc kāda laika tā aiziet aiz tāda neliela kalniņa, kas nozīmē, ka varētu būt cerības tikt tai klāt. Tieši pie ceļa ir tāda slapja vieta un pasperot pāris soļus tajā saprotu, ka ar slapjām zeķēm nebūs labi iet tālāk, jo tās tomēr, manuprāt, diezgan skan, kad liek kāju zemē, tāpēc novelku zeķes nost un tālāk jau eju basām kājām. Tā nu tiku gandrīz līdz tam kalniņam, ka dzirdu, ka kaut kas nočab un redzu kā otrā pusē slaidiem lēcieniem prom skrien stirna. Attālums jau patiesībā nebija pārāk liels, kādi 30-40 metri, bet nu zvērs ar mugurpusi skrēja jau prom turklāt vēl aiz kalniņa. Nu neko, jāiet vien tālāk. Tā nu apgāju riņķī pa maršrutu un tuvojos izcirtumam, kur sākumā manīju stirnu, bet nu tuvojoties tam pa tādu mežu atkal nedaudz uzkāpu uz zaru un skatos, ka manā virzinā jau verās divas acis un nedauz virs tām uz augšu saspicētas ausis. Attālums jau atkal nav nekāds mega lielais, kādi 50 metri, bet nu pārējie apstākļi nav labvēlīgi. Tā nu pēc kāda laiciņa skatīšanās stirna pārvietojas izcirtuma centra virzienā. Vēlāk arī vēl tālāk un pārlec pāri ceļam, pa kuru iepriekš pārvietojos es. Tā nu izgāju līdz ceļam, aizgāju uz vietu, kur atstāju savas nevajadzīgās lietas. No tām paņēmu binokli, lai krēslā varētu labāk redzēt un gāju uz priekšu līdz vēl vienam izcirtumam, kas ir turpat blakus, pa ceļu kādus 50 metrus uz priekšu. Tā nu piegāju līdz tā malai, skatos - it kā kaut kas sarkans. Uzmanīgi noliecos zemē, lai zvērs mani neredzētu. Tā nu pagaidu, uzmanīgi pieceļos, bet nu neko neredz. Nu sāku iet nedaudz iekšā izcirtumā. Skatos, kaut kas tā kā priekšā sarkans guļ. Bet nu nevar saprast, kas tas īsti ir. Tā nu skatos, paeju vēl nedaudz uz priekšu un skatos, sarkanums pieceļas kājās - jā tā tomēr ir lapsa, kas tur ir gulējusi. Ātri ceļu bisi pie pleca, šauju, bet lapsa ātriem rikšiem pazūd skatienam. Njā, nedaudz pietrūka koncentrēšanās vajadzīgajā brīdī. Katrā ziņā medības bija interesantas :)