Devāmies uz Kartahenas tuvumā esošo atkarībnieku rehabilitācijas centru, kurā jau viesojāmies pirms divām nedēļām. Izprintētas, bet nesagrieztas aktivitātes, karstums, aizmirsts dators - piedzīvojumi sākās jau ceļā, bet tur nebeidzās.
Mūsu grupa šoreiz cita - dienas centra apmeklētāju vietā tie, kas centrā iziet sešu mēnešu intensīvo kursu un tur dzīvo. Kārtējās pīppauzes laikā Jose Antonio man sāka stāstīt par to, kā viņš pirms pāris nedēļām pirmo reizi apzinātā vecumā apskāvis savu māti un kā viņa raudājusi, kā viņš dzīvoja ielās, cik ļoti viņs grib "quitar la droga" - atmest. Stāsta arī par to, kā viņš baidās no nākamās nedēļas nogales, kad pirmo reizi kopš kursa sākuma varēs iziet ārā "īstajā pasaulē". Gribot ar mammu doties uz pludmali, bet esot bail norauties. Maria, vienīgā sieviete grupā, kā liela zinātāja viņam iesaka vienu nedēļu nogaidīt. Viņai arī esot bijis bail un terapeite ieteikusi šo variantu. Jose Antonio viņā īsti neklausās un turpina savu stāstu ar to, ka vēl vairāk viņu uztraucot tas, ka pēc kursa beigām viņam nebūšot draugu, jo visi līdzšinējie paziņas lietojot, bet jaunus draugus viņam iegūt būšot grūti, jo viņš taču šķielējot.
Jose Antonio bija pirmais vilnis. Tad nāca jūra.
Maria, kuras krekliņu rotā pašdarināts Lenona Imagine teksta tulkojums spāņu valodā, stāsta par savu dēliņu. Domingo rāda savus zīmējumus, dēla gatavoto rokassprādzi un cietuma biedra gatavoto kaklarotu. Kolumbietis Migels liek aptaustīt savus muskuļus, jo viņiem šeit esot svarcelšanas zāle un viņš trenējoties, mums nes ūdeni, sviestmaizes, jautā cik mums gadu, izskatoties jaunākas. mēs nepīpējot? cik veselīgas esot! Mūs neskaitāmas reizes lūdz fotogrāfēties, man lūdz runāt latviski un viss griežas virpuļos, virpuļos, virpuļos. Kamēr citi runā savā nodabā, Migels nosaka "Ja mēs nodarbības laikā neuzvedamies labi, jūs mums sakiet. Mēs esam tie sliktākie - no ielām". Dodamies atpakaļ uz nodarbību un kad man šķiet, ka viss jau beidzies, Antonio sāk runāt par enerģijas taupīšanu, stāsta par LED spuldzītēm un enerģijas mērītājiem. Zinošā, pārliecinātā,inteliģentā, uzticību iedvesošā tonī. Ne miņas no augstprātības. Viņš esot (bijis) elektriķis. Vainīgs smaids. Un man aizvien vairāk gribas, lai šajā grupā būtu mazāk tik gudru cilvēku. Tāda egoistiska un netīra vēlme - negribu redzēt, kur viņi varētu būt, ja savā dzīvē būtu pieņēmuši par pāris glupiem lēmumiem mazāk. Pārlieku sāpīgi.
Pēc nodarbības beigām Migels man pajautā, kā es spējot saglabāt tādu mieru. Vai es lasot Bībeli? Es nosaku, ka man reliģija ne visai tīk, bet Bībelē daudz laba rakstīts. Mieru saglabāju, jo esmu sapratusi, ka ar uztraukšanos neko nevar izmainīt. Migels manī noraugās ar patiesas apbrīnas pilnām acīm. Šajā mirklī man gribas Migelam parādīt visus savus trūkumus, uztraukumus, kauna traipus. Visus manus melnos suņus, kas reizēm naktīs neļauj gulēt. Jūtos melīga un liekulīga. Negribu būt uz šī pjedestāla kā tāda porcelāna lelle, no kuras katrs grib noplēst pa plāksterim savās personīgajos karos gūtajām rētām.
Man nāk apjausma, ka atrodos kara lauka vidū, kurā katrs cīnās pats ar sevi. Ne visi izdzīvos. Liela daļa kritīs un atkal atrgiezīsies vārtrūmēs, pagrabos un sazin kur vēl. Bet man tik ļoti gribas, lai viņiem izdodas, jo viņi tik tiešām to vēlas. Viņi ir izvēlējušies cīnīties. Viņiem ir radusies cerība. Kritiens uz salauztas cerības paliekām ir vēl kaunpilnāks citu un savās acīs, nekā vienkārša lietošana. Viņi ir uzdrīkstējušies censties, viņi riskē ar visu, kas viņiem vēl atlicis. Viņi ir izaicinājuši uz karu savu atkarību, bet tā maita mēdz vinnēt, jo karo netīri un slēpjas.
Nu jau esmu mājās vairākas stundas. Nelabuma sajūta nepāriet. Jūtos iztukšota. Ceru, ka tas, ko no manis šodien paņēma, kaut vai nedaudz palīdzēs bezdibeņus aizpildīt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}