Iespējamība un šie zīmīgie skaitļi norāda uz mūsu vietu dzīvē nemitīgi. Piecdesmit pret piecdesmit. Dažkārt vēlēšanās piepildās un dažkārt ne- pavisam vienkārši. Mūsu dzīvēs labais līdzsvaro ļauno, neglīto vai netīkamo tieši šādā proporcijā, kur nejaušībai ir lielāka vara pār mūsu vēlmēm. Un tikai cerībai piemīt tāds remdinošās "Fastumgēl" ziedes efekts uz vilšanās un sarežģījumu nobrāzumiem, sastiepumiem un sasitumiem. Kas ļauj paciest otru piecdesmit procentu notikumus un iet tālāk. Taču kas ir pats svarīgākais, ko nācās atzīt noskatoties šāda paša nosaukuma melno komēdiju (50/50), ir tas, ka tieši neveiksmēs un melnajos dzīves brīžos mēs definējam sevi. Mēs radām sevi nepārtraukti arī tur- nevisai jaukajos dzīves brīžos, ne tikai sasniegumos, panākumos utt. Bailes zīmīgi norāda to, ko mēs vēlamies un to ko mēs potenciāli varam izdarīt. Savukārt domas par nāvi un iespējamība, ka mēs varētu mirt (un neizbēgami mirsim) ir tā universālā panaceja, kas ir bailes pašas par sevi, kas atņem visām parējām bailēm saprātīgumu. Un tad viss ikdienišķais šķiet triviāls- visas vēlmes piepildāmas un visas virsotnes sasniedzamas par spīti visiem šķēršļiem. Un tad pazūd visas smeldzīgās nojautas, visas rotaļīgās runas un paliek cilvēcīga esence- par to kas mēs esam, ko mēs šeit darām un ko gribam panākt. Un tur jau atkal priekšā ir pavisam citi piecdesmit pret piecdesmit, bez visādām zāles palīdzībām vai zvanam draugiem. Un tur nu mēs katrs stāvam pats par sevi lielajos liktens vējos un ceram, ka mūs neizpūtīs līdz kaulam un kaut kas mūsos vēl par spīti paliks. Tāpat kā cerība paliek visos 50/50.