Ziniet kam ir domāts attālums? Es arī nezināju līdz nesen atklāju, ka tam, lai cilvēki uztrauktos ar vien vairāk par katru soli kas ved kaut kam tuvāk. Kad kāds gaida kādu un viņš bezmaz vai jūk prātā ar katru soli
kas viņam vai viņai ir tuvāk. Sirds salecas katru mirkli, kad ir palikuši vairs tikai pāris metri un tie noplok centimetros. Un iestājas tāds kā granātas izraisīts kontuzēts klusums, bet tikai uz sekundi caur mulsumu. Un tad kāda sāk ar zābaka purngalu zīmēt asfaltā aiz satraukuma vai neziņas ko teikt, un nodurot galvu it kā slēpjoties un mulsi izdvest:"Sveiks." Pēc, kura uzlec nenorimstoša saule, kad viņa paceļ galvu un atplaukst piesarkušā smaidā. Kad viņas skatiens bēg kā noziedzinieks no tava un tad pēkšņi apstājas ieskatoties acīs pazūd laiks. Un tajā mirklī iestājas tuvums.
To cilvēki izgudroja, lai iegūtu saldu atvieglojumu un dziļu, dziļu atviegljuma elpu kā pēc smaga darba. Tuvums ir tam, lai būtu iekšējas trīsas un bailes, kas izskrien caru visu ķermeni, kad viņš viņai pieskaras vai paņem aiz rokas. Tuvums ir lai atvieglotu ikdienas nastas, lai aizmirstu maskas un aizmestu bruņas, lai skaitītu sirdspukstus un izelpas. Tas viss vienā apskāvienā, kas audzē spārnus. Un tad abi attopas, ka būtu, laiks, kaut kur kustēt. Un tad iestājas atkal kaut kas pavisam cits, kas ir pa vidu attālumam un tuvumam, un audzē tikai spriedzi, ko atlaist spēj tikai tuvums.