Kad Tu esi mans draugs...
Viņi nemāk būt draugi! Sasodīc! (jā, es zinu, ka pareizi tas rakstās ar galotni -ts) Un laikam jau arī es nemāku draudzēties... tomēr - ja atļaujos būt cilvēciski necilvēciski tipiska un kā vienmēr meklēt vainu citos, tad – man ir apnikusi šī krišana galējībās... no viena grāvja otrā... tikai melns vai balts! Tātad – ir vai nu draudzība ar erotisku piesitienu (kas gan par laimi vismaz lielākajā daļā gadījumu nepārkāpj nekādus labas uzvedības standartus, jo modernās tehnoloģijas mūsdienās ir gana labi parūpējušās par to, lai cilvēki savā starpā vairs lieki nesarunātos un kautrētos acīs pateikt pat tik manā bērnībā vēl populāru un nodrāztu frāzi kā “Tu man patīc”), kuras visu laiku balansē uz robežas starp dvēseļu radniecību un gultu... un ir otrs grāvis, kurā ar robežām viss ir kārtībā un kurā pateicoties tam, ka ir arī pasaulē prātīgāki, mazāk impulsīvi un emocionāli cilvēki par mani, visu varētu raksturos teiciens (pie viena izmantošu iespēju palobēt LMT, kas no kādreizējā lovemark manās acīs pēdējos gados gan nokrities līdz pieraduma vai pat “vecas mīlestības vārdā” statusam) – sirsnīgas sarunas... un te nu viss it kā būtu labi, bet kā jau vienmēr man kaut kas tomēr nepatīk – proti, šī saikne reizēm ir tik attālināta no savstarpējas uzticēšanās, noslēpumu dalīšanas un otra pieņemšanas “tāds, kāds viņš ir” principiem (ko uzskatu par zināmiem draudzības balstiem), ka ik pa laikam rodas šaubas, vai tā maz dēvējama par Draudzību!
Re, tagad esmu šausmīgi ļauna! Bet ikdienā – viss taču ir labi, mīļā, take it easy, kļūsti reiz pieaugusi... un tad es kļūstu! Un tad man pēkšņi - ir ok tas, ka dažam labam reizēm paslīd kāja vai apejot “caru puķēm” stilu - aizslīd rociņas ne tur, kur vajag, un... pēc tam es jūtos vainīga, kad man tiek teikts, ka nejūtu atbildību pret citiem cilvēkiem (pret ko tieši – pret viņa draudzeni – o jā, pret to nu gan man būtu jājūtas atbildīgai, vēl jo vairāk ja pirms tam neesmu bijusi informēta par tādas esamību)... un tad man pēkšņi ir ok, ka kāds no labajiem draugiem pasaka – nu kā, es taču ar visām pēc kārtās – Tu taču mani pazīsti! Vai tad ne? Paga, ko es gribēju jautāt – ā, nu ja - kad mēs varētu pamīlēties? ... un tad man ir ok arī tas, ka pēc vēl kāda drauga paziņojuma, ka viņš ar alkoholu turpmāk būs uz reālo “Jūs”, pasākums ātri vien sāk šķist bezjēdzīgs, jo galu galā – ja viņš nedzer, tad jau ar mani tā beigās noteikti arī negulēs (šo priekšstatu vairāk vai mazāk droši vien radījuši gadījumi, kad kārtējais spontānais drāziens no viņa puses un uz jūtām balstīta mīlēšanās - no manējās - tikusi attaisnota ar vārdiem “bet kā, es taču biju dzēris, vai tad Tu nejuti?”) Un tad, kad tas viss tā izskrien caur prātu un pārskrien skudriņas (ne tās, kas izdaloties adrenalīnam vēsta par kaut ko patīkamu tuvojamies (kā man to skudriņu pietrūkst), bet tās, kas acu priekšā uzbur ainu ar skeletu, kuram visi kauli tādi baltas sarmas pārklāti līdzīgi leduspuķu rakstiem uz loga aukstā ziemas dienā, un šķiet, tie tik trausli, ka pie jebkura niecīgāka satricinājuma sabirzīs un atstās vien baltu pelnu čupiņu), es iekšēji kliedzu – nē, ko es te runāju, TAS NAV OK! Mani mamma tā nemācīja! Es nekrāpju, es nepinos ar aizņemtiem vīriešiem, es neskatos to virzienā, kuri koridorī pabučojas un paknaibās ar sekretāri, bet jau pēc minūtes tipa nemanāmi ieslīd priekšnieces kabinetā, lai nodrāztos turpat uz viņas laminētā galda!
Un tad nu pēc visiem šitiem iekšējiem kliedzieniem pēdējā piegājienā un sarunas ar kādu apgaismotāju man sākās akcija – nesūtu nevienam īzsiņas un vakaros telefonu vispār noslēpju atvilktnē! Panākumi lieliski – izturēju līdz šīs dienas rītam... aaaaa - un tas dara mani traku! Nu kas es stulba esmu? Kas es tiešām nevienu mirkli nevaru pabūt pilnīgi viena un saprast, ko tad īsti gribu? Bet nē – tā vietā meklēju mierinājumu un kādu, kas pateiktu - esi jau esi mīļa un jauka, vai kas vienkārši pakavētu laiku un ļautu nedomāt, vai varbūt ļautu domāt un redzēt tikai to, ko vēlos, nevis to, kas un kā patiesībā ir! Un tam visam pa vidu again - take it easy, ne? Galu galā – kuram tad patīk šitā cepšanās un riņķī apkārt ņemšanās, un domāšana, kas taču vispār pilnīgi lieka (ja tas skar attiecības, nevis, protams, tādas svarīgas sfēras kā politiku vai biznesu)! Un tad es varu – uz dienu, nedēļu, varbūt (ja ļoti saņemos) arī uz mēnesi izdomāt, ka es taču uztveru to visu vienkārši - man ir pilnīgi vienalga, ka tur nekas nopietns nesanāks, jo kur tie gadi, kopš pieķeršanās un greizsirdības scēnas vairs nav modē, un man ir vienalga, ka esmu kādam fiksi pārbrienamais tiltiņš no vienām neveiksmīgām attiecībām nākamajās – pēc sākotnējās šķietamības – īstajās un vienīgajās, un man ir vienalga, ka kāds atceras par mani tikai tad, kad viņa pārējām 9 mīļākajām visām vienā laikā iekritušas mēnešreizes, jo galu galā – viņš taču vismaz atceras par mani, un ja vēl pasaka, ka iedomājas daudz biežāk, nekā zvana, tad vispār - man jājūtas kā princesi, kura tiek lutināta kā neviena cita... bet būsim godīgi - tas ir tik ilgi, kamēr tas "vieglāk" spēj krāties kaut kur dziļi iekšā, un kad vairs nespēj – tad atkal ir lielās asaras un lācītim vēders slapjš, un nakts negulēta - līdz beidzot vienā piegājienā kaut mazliet atvieglināts viss tas, kas patiesībā jau no sākta gala gruzdis un svilinājis bezrūpīgajā “take it easy” periodā!
Bet arī šodien – varu būt nerātna, ja kāds no manis to gaida, un tai brīdī liekas, ka tiešām esmu tāda, varu būt arī mīļa un saprotoša, un kautrīga, un tik tiešām – tas viss manī ir, varu pat būt atturīga un vienaldzīga – jo mēs visi mākam tēlot... Un ja saku, ka neesmu ne tāda, ne tāda, ne tāda... tad visdrīzāk arī tas ir tikai kārtējais mirkļa vājums – kārtējā pārvērtība, pielāgošanās... beidzot sev, vai atkal kādam citam? Nezinu... jo es nezinu, kurā brīdī tā pazaudējos...