"šodien parkā" jeb "parasta ceturtdiena universā"

šodien pēc darba aizgāju uz Operas skvēriņu savākt no sveša puiša fotoaparātu adelise lietošanai. uzzvanu viņam, viņš saka, ka esot vēl starp nacionālo teātri un bastejkalnu, ir ceļā.
apsēžos uz soliņa pie suņa statujas un gaidu, ar acīm apskatu visus vīriešus, kuriem ir somas, domājot, vai kādā no tām mani negaida fotoaparāts.
sēžu, vēroju apkārtni, pēc brīža steidzīgā solī iet garām vīrietis - melnā uzvalkā, daļēji kopts, nedaudz noplucis, bet tomēr sakopies savu iespēju robežās. ierauga mani, paiet garām, pasper soli atpakaļ, apstājas un skatās man virsū. es skatos pretī, gaidu, kas nu būs. viņš uzsāk dialogu:

- .. (nesaprotami vārdi, jautājuma intonācija) latvi-(..)?
- ko lūdzu?
- (izskatās kaut ko sapratis no manas atbildes) jā, latviski runā.
- ..
- (ātriem vārdiem, it kā skaidrotu zināmāko patiesību pasaulē, kas viņu pēkšņi ķērusi) nē, es eju savu ceļu (norāda uz priekšu). zini, ko es tev gribēju pateikt? beidz skumt! ja tu vēlies redzēt visskaistāko meiteni pasaulē, vienkārši paskaties spogulī. (nožestikulē, it kā ar roku mezdams mieru šai sarunai, un aizsoļo prom tikpat ātri, cik ātri atnāca)