Aug. 19th, 2011 @ 10:50 am (no subject)
Divpadsmitā (un agrāk arī septītā) trolejbusa vadītāji mēdz būt ļoti laipni. Viņi mēdz pagaidīt novēlojušos pasažierus, kuri pēdējā brīdī skrien uz pieturu. Bezmaz pirms braukšanas apskatās spoguļos, vai kāds naskā solī nediez šuprp un tikai tad aizver durvis. Ja dikti labā noskaņojumā, tad pat pēc braukšanas uzsākšanas vēl ir izredzes iekļūt trolejbusā.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link

Add to Memories
Tell A Friend
From:[info]citronz
Date: August 19th, 2011 - 11:34 am
(Permanent Link)
Man par 7.trolli ir trauma uz mūžu, tur gan konduktore vainīga. Man bija kādu padsmit gadi (ap 16-17), bija jābrauc pie mammas uz darbu kaut kādā sakarā. No mājas tur varēja tikt ar diviem troļļiem, bet es aizgāju kājām līdz 7., lai tiktu ar vienu, jo nauda tik vien bija kā vienai biļetei. Par cik braucu pirmo reizi ar 7., nezināju, kur tās pieturas precīzi un iekāpu Kristapa ielas pieturā ar domu, ka viņš brauks tālāk uz centru. Liels bija mans pārsteigums, kad nākamā vai aiznākamā pietura izrādījās galapunkts un konduktore nikni lika man pirkt vēl vienu biļeti vai kāpt ārā. Protams, dabūju kāpt ārā. Bet tagad trauma uz mūžu :D Cūciska tāda rīcība tomēr, vienu pieturu pirma galapunkta jau nu pirkt jaunu biļeti kaut kā stulbi likt... Kā redzi, jau 10 gadi pagājuši, bet man sāpe vēl iekšā :D :D