| "Run, Flike, run!" |
[Jun. 29th, 2009|09:27 pm] |
"Umberto D." Vittorio de Sica. (1952)
Tagad, kad pēc otras noskatīšanās reizes, es domāju, ko teikt par šo filmu, man ir grūti izšķirties. No veinas puses tā ir tāda penšu filmiņa, kuru vells viņu zin kāpēc dēvē par itāļu neoreālisma (pirms pinky neorealism perioda)vistīrāko produktu. No otras puses, jā, tā ir penšu filma, bet vai to pašu tādā gadījumā nevarētu teikt par "Forrest Gump", ar kuru man kaut kā visvairāk prasās vilkt paralēles, un kuras ar savu vienkāršumu spēj uzrunāt pat visprasīgākos kinošņikus. Šķietami pretrunīgas izjūtas. Bet vai tiešām "šķietami"? šādas filmiņas aziet uz Urrā, jo viņas runā par pavisam ordinary people (jo mums jau visiem senči nāk no laukiem)... vai arī viņas aiziet tautās, jo laiku pa laikam cilvēkos sakrājas vēlme būt "labiem", "devīgiem", izraudāties un kliegt no sava kino krēsla: "ak, piedodiet manus grēkus, man tagad noteikti jāsastop ceļā kāds ubags un jāiemet viņam cepurē viarāk nekā viņš prasa, avansā...Man nav sava Debesu tēva, bet es jūtu, ka labam man ir jābūt...". varbūt pietiek ar to, ka šī filma mūsos pamodina ko labu, lai mēs to ierindotu starp izcilākajām? Bet tā kā tas ir tikai mēdijs, vai paškritiskā cilvēkā nepamodīsies paššaustīšanas instinkti, kas teiks: "kāds bull shit! Lai es noticētu šādam spēlītēm ar jūtām? ...jo kur gan tādā gadījumā paliek Sokratiskie ieteikumi par kritisko domāšanu?
Labi, atmetīšu šīs pārdomas un palikšu pie tā, ka Umberto D. kā filma, kā mākslas darbs an sich, ir to vērta. "This is where you kill them?". šādas un tamlīdzīgi koncentrētas frāzes pat nav salīdzināmas ar to neverbālo izteiksmes līdzekļu bagāžu, kas ir katras ar zemnieku kultūru bagātas zemes bagāža. Otrajā reizē es koncentrējos tikai uz šo neverbālo itāļu kultūras bagāžu un tā man sagādāja vislielāko baudījumu.
Itāļi ir dzimuši aktieri. itāļiem dzīve IR teātris pat bez vārdiem.
Joki mazi. |
|
|
