tā · skaļi · pa · taustiņiem

Ienācu iekšā. Es sajutu rakstītos eksāmenus, strīdētos strīdus, pirmos apskāvienus, tās mīlestības, tās rūpes, tos labos vārdus un darbus. Pavadīti 9 mani dzīves gadi, tai mājā piedzīvots viss- sāpēs, smiekli, laime, lepnums, gods, prieks, prieciņi. Tie apskāvieni, tie smaidi, tās sajūtas, ka esi gaidīts, mīlēts. Jauki, jauki! Bet tai pašā laikā tie noklusētie vārdi, tās nepabeigtās domas... tās liek man atkāpties soli atpakaļ. Tādēļ esmu apjucis ar sevi.
Bet es satiku cilvēkus, kuri varbūt nesaka visas domas skaļi un skaidri, bet viņi vismaz tevi nepiečakarē brīdī, kad tas var nodarīt man lielus pārdzīvojumus.
Linda, Linda... prieciņu manī tu vari radīt ik mirkli. Bet mazus mazītiņos pārdzīvojumus arī dzen... skumdina. Bet nav tava vaina, mana, mana un vienīgi mana. Tas arī skumdina.
Ak, kāpēc esmu tāda, kāda...