Princese Zeltīte

00:25: aizgājusī nedēļa.
Viss sākās ar klases dzertiņu, kurš bija apbruņoti jauks, jo kādu laiku visi nebijām tikušies, staigājām pa pļavām, rāpāmies torņos, dzērām džinu, gājām pirtiņā, jauki izrunājāmies, nu, kā jau vienmēr, patiešām -ārkārtīgi sirsnīgi. Jāpiezīmē, ka mājās es biju tikai ap 4 rītā, kas ir ļoti netipiski man - parasti es mājās šņācu jau ap divpadsmitiem, tātad - tā ir droša pazīme, ka pasākums bijis ārkārtīgi labs. Nākošajā dienā, necik negulējusi, nesos uz Rīgu, biju nosolījusies bildēt kursabiedrenei kāzas. Uzdevums, neapšaubāmi atbildīgs, un man jau bija ļoti bail, jo kāzas taču nekad nebiju bildējusi, bet bija pārsteidzoši ok, atskaitot sīkus starpgadījumus baznīcās ar zibspuldzēm, bet tā jau Elīnām gadās. Kāzās pat pāris reizes aiz sirsnīguma apraudos, izdancojos, baudu agro rītu pie ezera, karsēju pēdas, ēdu gurķus un esmu šausmīgi laimīga. Nākošā diena bija ieplānota kā došanās uz Mazirbi, taču ar Kaķi noslinkojam, nepaspējam uz vienīgo autobusu uz Mazirbi un aizlaižam uz Vidzemes jūrmalu, kaut kur pie Ainažiem, palikām jūras krastā pa nakti, zibeņi izgaismoja visu horizontu, taču lietus tā arī pie mums neatnāca un labi, ka tā, jo mums bija tikai viens vienīgs guļammaiss un sangrija. Atkāvāmies no odiem tikai ar bezgaisu zem guļammaisa. Naktī sasodīti skaists, liels, dzeltens mēness, cik nu es viņu tur bez lēcām redzēju. Tad nu nākošās dienas pēcpusdienā laidāmies atpakaļ uz Rīgu. Bet mēs jau esam tādi interesenati, laikam nemākam mierīgi dzīvot - nākošajā dienā, mazliet palaiskojušies, laižamies uz Kurzemes jūrmalu, proti, cik nu tālu vien var - uz Mazirbi. Mazirbē ir šausmīgi skaisti. Nu šāāusmīgi. Tur nav laika un sapņos rādās slaidas žirafes, kas drebina tiltu margas. Saulriets tur kā liesma pār zemi, horizonts kā purpura ceļš, tas viss neaprakstāmi, tik neaprakstāmi kā vientuļi žūpas laimīgi aizmieg. Saulriets peldoties milzu viļņos, nekas nav tik dzīvi iešūpojošs. Nākošajā dienā ēdam gardas brokastis, savācam vīgriežu tēju, peldamies un dodamies tālāk - ar kājām pa jūras krastu līdz Kolkai. Jūra skalo laukā veselas dzīves - kastes, datorus, botas un siļķes, tas viss tāds burvju mikslis, saule svilina, pēdas karst, bet nedrīkst apstāties, jo pēdējais autobuss no Kolkas atiet 17:15. Es saņemos un tipinu nopakaļ Kaķim, kurš, kā izbijušais skauts, iet kā mīļais, šķiet, varētu vēl kādu mēnesi tāpat iet. Kolku skalo projām, bet tas nekas, jo ir saldējums, ir arī kafē Kolka, kurā man ir menca. Kā punkts uz i ir saldie un skābie ķirši un autobuss, kurā var atraut vaļā logus līdz pat pašām mielēm un aizmiegot klausīties Yeah Yeah Yeah - Maps. eu, man ir skaistākā dzīve pasaulē.