Esmu piekalts pie gultas slimības dēļ- jā man ir slimošanas periods- sanāca tā ka es uzskrēju vienam vecam manam playlistam. Un tā nu es atsāku klausīties tās dziesmas, kuras es klausījos... nu pasniegsim to šādi-tad, kad biju ne visai priecīgs pirms pāris gadiem. Un tad es nonācu pie jautājuma.
Vai jums nav apnikušas tās dziesmas, kurās izpildītājs/izpildītāja dzied par to kā atdotu visu otra- mīļotā cilvēka- dēļ, lēktu uz granātām, uzņemtos lodi otra vietā utt.?

Tādās dziesmās skan galvenokārt 3 lietas:
1)Zināma brieduma trūkums;
2)Atpalicība;
3)Neizpratne par dzīvi.

Visas šīs lietas, protams, ir savstarpēji saistītas un viena otru izraisošas, kas nav gan liels pārsteigums. Taču kas ir svarīgākais šādās dziesmās ir jautājums, vai pēc šo dziesmu pamat funkcijas izpildes vēlāk arī paliek kaut kas pāri. Proti, ja atskaitām saldsērīgo melodiju, skumīgi sāpināto romantiķi izpildītāju un nevisai dzīves priecīgo videoklipu, tad visai bieži atdursimies pie atziņas, ka nekā daudz šādās dziesmās no vēsts nesanāk.
Un tagad par to pamatfunkciju.
Ir jāatzīst, ka ir arī labas dziesmas. Mākslinieks izdzied savu sāpi parāda jūtas, ar kurām var asociēties ik viens. Un to es saprotu un novērtēju.
Taču mani tracina fakts, ka šo otro- stulbo raudam gabalu pamat funkcija ir saraudināt kārtējo tīneidžeri ar lauztu sirdi un radīt pavadījumu skumīgajam notikumam par godu, kurš iekļaujas gleznā ar nosaukumu "Raudošais tīneidžeris gultā sarāvies čokuriņā".
Nepārprotiet, neesmu pret raudāšanu čokuriņā, kur nu vēl gultā, vai šai funkcijai radīt pavadījumu raudošiem cilvēkiem.
Kāds noteikti pajautās: Bet, Gati, pie kāda pavadījum tad tīneidžeri lai raud?
Un es teikšu, ka:"Nu jā ziniet, viņiem un, patiesībā, mums visiem ir ļoti svarīgi izraudāties. Turklāt mūzika tomēr nomierina un dziedē. Un vislabāk to dara klasiskā mūzika." Kāda vaina būtu tajā, ka mūsu jaunā paaudze izjustu pirmās patiesās pasaulīgās gara sāpes pie Čaikovska, Mocarta, Bethovena, Vivaldi, Grīga utt.?
Vaina, protams, taču ir tanī, ka tas nav aktuāli, stilīgi utt. JO redziet svarīgāki ir Bīberi, Sairusas un citas tā sauktās reklāmu industriju radītās zvaigznes.
Un tad jau arī nav svarīgs loģikas trūkums tajā, ka dziesmā teksts ir par to, ka " tevis dēļ darītu visu". Nezinu, kā jūsu loģikā, bet manējā tas izskatās šādi:Labi, ja jau darīsi visu, tad atšujies no manis! Un to, laikam, palaiduši garām ir daudzi. Vēl svarīgāk par atnākšanu ir aiziešana. Un šī skarbā dzīves patiesība kaut kā bieži neizskan. Par skaistām beigām, kaut arī skumjas māc un ir žēl, tomēr mums ir jāpieceļas, jāsaņemas, jāsaskata skaistais.
Ar laiku mēs saskatām tikai to labo. Tas, laikam, ir viens no tiem Viestura Rudzīša izklāstītajiem psihes pašsaglabāšanās mehānismiem.
Taču pagaidām man ir tikai viena funkcija- klepot, līdz apnikumam un burtiskam, pagurumam.
Tāpēc tā labā saskatīšanā vajadzēs nedaudz laika.