atvilkne - [entries|archive|friends|userinfo]
dakschina

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[28. Maijs 2006|02:01]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Es esmu melns mazs kroplītis, ar sapuvušu sirdi krūškurvī. Pilns ar riebeklību, stulbumu un dusmīgumu. Neviens jau to neredz, to redzēt nemaz nevar, bet tikai just. Un pat ja mana āriene, šķiet kādam glīta, tad tas nozīmē, ka viņš neko nejūt un mani mati tikai salīduši viņa acīs, aizmiglojot skatu. Tas dusmīgums taču laužas uz āru, ribstarpas piebriedušas pilnas ar to kā mannu. Vietas vairs nav un tas cenšas izplesties tālāk uz vēderu un kaklu, un smacē mani nost.
Būs jāmaina sirds. Šī ir pārāk nelāga, nolietojusies un gandrīz mirusi- pelēka. Man tāds pilns ledusskapis ar izmantotām sirdīm, nevienam nevajadzīgām. Žēl mest laukā, kaut katru dienu virinot leduskapja durvis ir jalūkojas uz tām. Tas bojā pašsajūtu un garastāvokli un lēnām, lēnām piebriedina mani pilnu ar dusmīgumu. Un atkal jāmaina sirds, un atkal viss sākas no gala.
Man patīk tās sirdis sagriezt mazos gabaliņos, tad var atcerēties fizioloģijas praktikumu un iebāzt pirkstus visos kambaros. Sagriežot tās aizņem mazāk vietas, un tās var sakraut tajā ledusskapī vēl vairāk. Nē, nav, nav tas vēl pilns līdz malām, bet es nodrošinu vietu jau priekšdienām, kas zin, varbūt citas nolietojušās daļas arī nāksies tur sakraut, piemēram, smadzenes. Jau ilgi domāju par smadzeņu nomaiņu, bet grūti, grūti ar to iet. Kaut kā tas šķiet pārāk problemātisks un riskants pasākums. Varbūt vēl pavilkšu kādu laiku uz smadzeņ-ietekmējošajām vielām. Bet tomēr vaina ir tajās smadzenēs, pie tā dusmīguma tās noteikti ir visvainīgākās. Un vispār tās ir vainīgas pie visa- pie kroplīguma un stulbuma un pelēkuma un arī manas sirds nāvē. Jē atradām vainīgo! Bet tai neironu čupai tak ir vienalga, tā ir tik sasodīti viltīga. Smadzenes jau nemaz mums visu nepastāsta, tās ļauj uzzināt tikai mazu daļiņu, bet pārējo patur pie sevis. Ļauj mums te "domāt" visādas domas par kropļa dzīves jēgu, bet pašas pa to laiku nodarbojas ar mūsu ķermeni, čakarē to, un piečakarē mūs. Laikam jau apvainojušās, ka mēs nemākam , vai arī pazaudējām to spēju, tajās pa īstam ieklausīties,,,
Linkir doma