| |
[Sep. 18th, 2007|04:14 am] |
nākamajā nedēļas nogalē viņš mani aizveda uz operu un tad ilgi spīdzināja operas kafejnīcā, skatoties man acīs, palaikam atklādams, ka viņam nekad neesot bijis tik labi ne ar vienu kopā un ka viņam esot prieks izmaksāt vakariņas kādam, kurš to ir pelnījis. Aurēlija savas mantas tā arī nesavāca. Viņas gotu maskas, krūšturi un samta panckas tur mētājās arī vēl tad, kad pie Rafaela ievācos dzīvot es. Viņš nebija īpaši tīrīgs - liekas, vannasistabu pēdējo reizi bija uzkopusi tāpati Aurēlija kaut kad attiecību sākumā. viņas histērija arī beidzās, kad sākusies, kā jau Rafaels paredzēja - viņa atrada citu džeku jau nākamajā nedēļā. un kopš tā laika (apritējuši jau vairāki gadi) viņš sev draudzeni vairs atrast nav spējis.
dzīvoklis bija neliels, ar plastmasas piekaramajiem griestiem, pa stūriem staipījās viņa spalvas un mati, viņš gulēja uz cieta salmu matrača, kam bija uzsviesti 2 apdzeltējuši spilveni bez apvalkiem. viņš ļoti lepojās ar savu matraci, jo savulaik bija trenējies austrumu cīņā - iespējams, 14 gadu vecumā kā visi ap to laiku, bet ieročus skapī glabāja joprojām. viņš teica, ka uz tādiem matračiem guļot taizemieši (es gan Taizemē konstatēju tikai gultas - laikam tāpēc, ka parasti paliku viesnīcās).
- vai tu kādreiz esi bijis Āzijā? - viņš man jautāja, lai gan labi zināja, ka Francija ir mans pirmais ceļojums uz ārzemēm. Taizeme savukārt bija viņa lielākais mūža piedzīvojums - viņš tur bija pavadījis mēnesi kopā ar vecākiem, šķiet, kādus gadus pirms sāka nodarboties ar austrumu cīņu - viņš man vēlāk rādīja kaut kādu apbružātu fotoalbumu ar nopuņķājušos tīni visriebīgākā garuma safari šortos un milzīgā maisa T-kreklā. |
|
|
