Tā, esmu atpakaļ no Agnesitas apsveikšanas. Kā bija? Nežēlīgi karsti. Kā jau gudra būdama, es braucu stundu vēlāk, lai nebūtu baigi ilgi pūlī jāmīcās un (noteikti) kājās jāstāv... Un tās svinīgās runas mani īsti neinteresē... Un labi, ka tā... Aizbraucu un ko es redzu - izlaiduma oficiālā daļa jau beigusies. Bet nu ir jauna problēma - kā lai tajā mega pūlī pie universitātes es atrodu savu Agnesitu... un vēl ar manu "labo redzi". Izmantoju domu spēku un pēc neilga lūkošanās laiciņa samanīju Agnesitas vecākus. Un tas bija arī pareizais ceļš pie pašas galvenās personas. + beidzot satiku savas mīļās Madaru un Signi. Tad nu jā, apsveicām, sabučojām, fočējāmies (cerams, ka kādā bildē izskatīšos kaut uz pusi cienīgi!) Pēcāk kādu gadsimtu klīdām pa Vecrīgu, lai beigās piezemētos DubbleCoffee uz saldējuma kokteiļa glāzi. Kopumā jauki, izņemot to vazāšanos pa Vecrīgu.
Pirms tam prātoju, kā būs satikt Agnesitas vecākus un ka viņi noteikti uzdos tos pašus sāpīgos un apnicīgos jautājumus un uzlūkos mani ar tiem pašiem žēlajiem skatiem manas skolas sakarā. Bet nē, notika pilnīgi pretējais. Apvaicājās par manu darbu un vismaz ārēji savas sliktās domas (ja arī tādas ir) neizpauda, tieši pretēji... nejutu nekādu nosodījumu. Mamma pat beigās mani apskāva un teica, lai turos. Ko es? ES TURĒŠOS!

Bučas,

A.