| |
[Aug. 3rd, 2006|01:38 pm] |
šoreiz tāds idiotisks stāsts..
aizbraucu pie Viņas. ciemos uz Rīgu.. šoreiz viss pat ja likās ka nu jau būs cauri un ja lūgs roku teikšu nē, bet.. viss bij savādāk. mēs runājām ka varbūt šodien nesabojāsim mūsu dienu un vakaru. Viņa mīlēs mani un nevienienam neatdos.. mēs runājām par to, ka varbūt šoreiz viss būs lieliski un savādāk..
es nesapratu kurā brīdī... es nesapratu.. bet te nu jau mēs atradāmies uz ielas un viņas roka bija asiņu peļķē.. es neredzēju kā viņa sagriezās.. mēs vienkārši bijām tur un vērojām kā asfalts krāsojas sarkans.. peļķe bija pārāk liela. Viņa neļāva sev palīdzēt.. es gribēju sasiet! vēl tagad acu priekšā tā milzīgā peļķe un asinis.. pak! pak!
es neizturēju. kritu panikā. durvis bija ciet. tās nebija manas mājas es taču biju ciemos! te mans skatiens pievērsās logam- vēl tagad atceros, kā Viņa man stāstīja kā ar roku izsitusi to caurumu.. daudz nedomājot sāku uzbrukumu. stikli pašķida, gravitācija kā vienmēr nostrādāja, un te nu es biju.. satraucos, par neizdevušos mēģinājumu, mēģināju skriet atpakaļ pie Viņas.. taču kāja vairs neizturēja sāpes un saļimu. gulēju tur viena asinīs un domāju vai 'tas ir jau viss?' un, ka man ar to nepietiek. atceros kā turēju augšstilbu un domāju vai šīs būs manas pēdējās desmit minūtes vai varbūt palaimēsies un ātrie atbrauks laikā un tomēr nenoasiņošu..
atbrauca. pavisam drīz. taču toreiz saļimusi dubļos es atceros vienīgi, bailes. nekad negribēju aiziet naktī. nekad negribēju, lai ir tumšs. un esmu viena. bet Viņa nebrauca līdz slimnīcu. es piezvanīju nākošā rītā un gaidīju, gaidīju līdz pēdējam brīdim Viņas apciemojumu. bet Viņa neatnāca.. dažreiz gribās kaut toreiz slimnīcā tomēr būtu nomirusi, lai Viņai sāp tikpat ļoti, kā sāpēja man, kad Viņas atkal un pēdējo reizi nebija... |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}