Ļoti daudz ideju, gūzmām, tas ir labi, tas tiešām ir labi... tikai... man neraksturīgi, tās diejas negribas pat vēl sākt, tikai apgremot un apgremot. Parasti es sāku un nepabeidzu. Lai gan arī tas man nav tik ļoti raksturīgi. Bieži es vienkārši grimstu un neko neiedomājos, vai arī sapņoju par to, kam vēl tiešām par agru.
Vakar bija jauks vakars, mierīgs un patīkams.
Šodien neko negribas darīt. Un šoreiz tas nekaitina, tieši liekas forši.
Dostojevska "Idiots" ir forša grāmata, vienīgi... dažās vietās iekšējo moku apraksti nogurdina. Par daudz iekšēju moku? Tiešām? Tiešām!
Mana dzīve iet uz augšu. Tik lēnām, ka es vēl nemanu. Bet es jau jūtu, ka tūliņ būs uzrāviens. Man vienmēr visas labās pārmaiņas ir ar uzrāvienu, bet sliktās sākas lēni un tad arvien ātrāk, kamēr apstājas, tad ir miera periods, ne labs, ne slikts (bet tos es cienu vismazāk), un tad lēni nāk dažas zīmes, ka tūliņ atkal ies uz augšu, un tad nu tiešām ar uzrāvienu.
Šogad viss ir ļoti, ļoti tipiski. Izteikti pareizi, kā parasti.
Man parasti rudens un ziemas sākums ir pārmaiņu laiks. Septembris iesākas ar kaut ko labu (tāpēc es ļoti gaidu rudeni), bet tas parasti tomēr ir arī pretrunu mēnesis. Jau iezīmējas problēma. Oktobris ir traģēdiju un milzīgu ciešanu laiks, vairāk uz oktobra vidu un beigām. Novembris ir minētais miera laiks, taču tas mani ved izmisumā, jo es esmu zemākajā punktā un nav kustības ne uz augšu, ne atkal uz leju. Un parasti ar sniega laika iestāšanos notiek lēciens.
Ai, kā es to gaidu! Tās pāris sniegotās dienas jau bija kā mazs sākums, kā vīzija. Tagad decembris solās būt aizņemts, kā parasti - sākums nav vegls, bet tas jau ir sākums. Ziema ir laiks iesākt un saprast, un tad pavasarī jau atkal viss ir manās rokās - mani vairs nevada karma/liktenis/cūcības likums, bet es daru pati, jau no marta. Tad viss atkal ir atkarīgs no manis.
Es tiešām tikai šogad sapratu, cik tas viss tiešām ir ļoti saistīts. Tā tas vienkārši notiek.
Rudens beigās man liekas, ka viss ir kļuvis netīrs, pretīgs, stagnātisks. Riebjas.
Sniegs ir balts, tīrs, kaut stereotipiski. Bet galvenais - aukstums, sals... tas ir tik dzidrs. Pārplēš un piesaldē visus strutainos augoņus. Viss kļūst tīrs un tāds, kāds ir. Labs ir labs un ļauns ir ļauns, bet viss ir skaidrs.
Septembris līdz pusoktobrim gan parasti ir labais laiks. To es gaidu, kaut zinu, ka pēc tam būs gada melnākā šļura.
Mida nomira oktobrī. Tas bija pilnīgi nepareizi. Muka nomira septembrī, un tas bija pareizi. 3 un 18 gadi - tas rada atšķirību. Tā ir atšķirība sajūtās starp septembri un oktobri. Septembrī parasti viss ir pareizi, bet oktobrī - liekas kā sods. Oktobrī es ticu sodam un decembrī tas atkal sāk likties slimīga iedoma.
Tā nav astroloģija, tā ir maza personīgā Terraloģija.