Nav jau tā, ka man tikai vecenītes, piemēram, darba pīpējamvārtrūmē ir tāds kaimiņkols, nu, no tās uzvarpieminekļa ordeņotās neļķu licēj šnites, viņam ir štociņš, ļoti lēna pārvietošanās maniere un stindzīgi salts skatiens, pieļauju, ka viņam pīpmaņi nepatīk, nē, vispār pieļauju, ka viņam principā nepatīk viss,  pareizāk, acīs lasāms, nāvi jums, nāvi, blad, lai kas jūs arī nebūtu. Nutadlūk, kad nu viņam ir uznācis tas garāmejamais, un tas viņam uznāk akurāt divreiz dienā un tas ir sakritis ar tavu pīpējamlaiku,  ta skaiti, ka pīppauze ir sadirsta pilnībā, jo, esjausaku, viņš iet garām tā lēnām, lēnām, skatās tā iešķībi, iešķībi  zem tādas caunu cepurītes (nu, tā kantainā pižika, kas visiem šitādiem ir, ganjau, ka ar tādu var kādu arī nosist) taisni tā pristaļno, pristaļno acīs, tādu ļaunu pri ļaunu veca nagu maucēja skatu, vārdsakot, tā neomolīgi un tabaks un meditācija ap mirkli zaudē jebkuru kvalitāti, manpatliekas, ka viņam nemaz nav kāju, bet viņu pa to nelaimīgo uz kaimiņmāju vedošo taciņu garām nes kaukāda bremzēta mūžību gara lenta, nujūnov, kā teātrā tas rimbulis, tikai te tāds celiņš kā elevātõrs, tik bez pakāpieniem, nu, jūs sapratāt, vārdsakot, tas ilgst veselu mūžību, nukā, bīnam tā vecenīte trepēs, un beigās tu attopies saķēzītu pīppauzi, jo visu laiku bijis jāsakoncentrējas uz atbildes skatu, nu, un viņš peldējis tev garām kaukādus miljõnsgadus ilgi un tu pie sevis esi domājis, cik ļoti tas vecais perdels tev riebjas, piekam [akaunējies ievilkt kādu dūmu, kamēr viņu tur tā taka garām nes, nuja, un pīps, pats lēnām izdedzis līdz končikam tavā stīvā rokā. Vārdsakot, tā viņš sadirš visu maļinu vismaz divreiz dienā.