| |
[Jan. 26th, 2007|11:07 pm] |
Un vispar nav galigi un itin neka ka deļ man butu vērts dzīvot, tas nav pesimism, man nepiestāv skumt. Es spēju smieties par pilnīgi visu, par nāvi, par sex, par narkomāniem par bomžiem, par draugiem, par ienaidniekiem (cilveki kuri man afigena nepatīk)... par savu dzīvi... un nevaig tikai domat ka esmu traks, es nesmu traks - es esmu es. ... Es dzeru, pipeju nevis atkarības vai tāpēc ka apzinos savas dzīves bezjēdzīgumu, bet gan tāpēc ka man ir garlaicīgi, man ir sasodīti garlaicīgi. Protams ka es varētu ņemt rokās grāmatas un mācīties, es neteikšu ka es nemācos, es mācos bet es ar to neaizraujos... principa mana dzīve ir diezgan tukshu ( kas par meliem)
Viss nožēlojamākais ir tas ka man mana dzīve ir kā šaha partija kurā ir 2 veidu gājieni, 1. novilcina laiku 2. ierosinās baigo sišanu un proti ka jebkura nosista figūras vietā tiks sista jauna... vis interesantākais būtu zināt iznākumu... taču to nevar zinat un jebkura gadījuma kautinš arī ir neizbēgams
un nozēlojami ir tieši tas ka es nezinu ne kā šo procesu pasteidzināt ne kā novilcināt un viss mazāk to kas paliks beigās... es tikai nojaušu ka tas notiek, tāda sajūta ka spēlētu šahu neredzot pretinieku frigūru izvietojumu |
|
|
