| |
[Jan. 21st, 2026|12:35 am] |
Pēkšņi sapratu ka pārmaiņas pēc es neesmu upura pozīcijā pēc šo attiecību izbeigšanas! Jo pārsvarā es vienmēr biju upuris, lai kā arī attiecības nebeidzās, pat tajās, kurās es pieņēmu lēmumu par šķiršanos. Tagad saprotu, ka var ļoti sāpēt, var būt sajūta, ka mīlestība nav beigusies un ir jāsēro cik tas ir nepieciešams, bet upura pozīcija nav obligāta, jo es sekoju savai iekšējai sajūtai pieņemot šo lēmumu, savai nervu sistēmas izdegšanai.
P.S. Vai tiešām vajag sastrīdēties pa telefonu, tad bloķēt otru, un pēc nedēļas speciāli sadedzināt sevi rokas, jo kaut kā sev jānodara pāri par savu izvēli, toreiz, pirms 7 gadiem. Toreiz man bija briesmīgs kauns būt atkal vienai, un jutos kā pilnīgi neizdevusies sieviete, un tad vēl māsai bija kāzas, un viss sagāja tā, ka beigās bija jāsāk lietot antidepresanti. Grūti bija, jo nemīlēju sevi, nemīlēju dzīvi, un vīrietis bija mans vienīgais glābiņš, mans vienīgais pašvērtējums. |
|
|
