es tomēr vēl nevaru nomierināties par dziesmusvētkiem. argumenta labad uz brīdi pieņemot, ka "latvija - zeme, kas dzied" ir izdevies sauklis, tieši šī vēstījuma (kas - visticamāk - radīts ar labiem nodomiem) kontekstā dziesmusvētku atklāšanas koncerts ir visvairāk izgāzies, jo nedz publika, nedz zeme zem tās nu nepavisam neizskatījās pēc dziedošās. prieks un dziesma, kas notika uz skatuves, no publikas viedokļa tikpat labi varēja būt arī falsifikācija.

vispār ielaižos pārdomās par dziedošo zemi, jo atcerējos džona makferina koncertu lno, kurā viņš lika publikai dungot šausmīgi nodeldētās "ave maria" guno melodiju, kamēr pats izdziedāja baha prelūdiju. liels bija viņa pārsteigums, kad lielākā daļa zāles producēja tīru melodiju (pie kam - ar tekstu no sākuma līdz beigām) daudzu labi nostādītu balsu izpildījumā, piepildot visu telpu ar lielisku skaņu. brīdis bija fantastiski aizkustinošs, par spīti visām banālajām konotācijām, un tam, ka zālē atradās ļoti daudz profesionālu mūziķu, no kuriem liela daļa - koristi un solodziedātāji. pēc šādas pieredzes es noteikti, sajūsmas pārņemts, varētu uzskatīt "zemi, kas dzied" par trāpīgu parunu, taču es šaubos, vai dziesmusvētku atklāšanas kapustņika programma tika veidota no šādas perspektīvas. man par šausmām, es tur vairāk saskatīju paštīksmināšanos un spēka demonstrēšanu.

viss, nu būšu pietiekami indes salējis, nav man vairs, jācer, ka līdz tautas tērpu laureātu skatei, tautas mūzikas koncertam, deju svētku lieluzvedumam un noslēguma kopkoncertam man jauna nesaražosies.