f3 -

Dažreiz jums ir tāds garastāvoklis, ka ģimene vai darbabiedri saka: "Viņa laikam šodien ar kreiso kāju no gultas izkāpusi." Iespējams, ka jūsu slikto omu radījušas kādas sīkas nepatikšanas vai arī kas nopietnāks, taču visbiežāk jūs pašas nezināt tam iemesla. Neapmierināta jautājat, kam vajadzīgi visi mūsu uztraukumi un mūžīgā steiga, rūpes un darbs. Kādēļ dzīvot? Nekas taču nav mūžīgs, dzīve nav tā vērta. Kur slēpjas dzīves jēga?

Nereti jums uzmācas tādas un līdzīgas domas.

Tomēr pati dzīve neļauj ilgi nodoties tādām domām. Visapkārt tik daudz darba, tik daudz problēmu — un nav laika filozofēt. Mēs atkal ieejam normālas dzīves sliedēs līdz nākošajai "sliktā garastāvokļa" lēkmei.

Bet kur gan slēpjas dzīves jēga?

Varbūt jums palīdzēs pārdomas par to. Mūsu dzīve kļuvusi labāka, bet vai esat padomājušas — kāpēc?

Par dzīves jēgu prātojuši daudzi filozofi kopš paša civilizācijas sākuma. Viņi atrada dzīves jēgu vienu reizi tur, otru reizi — citur. Dažreiz viņi tuvojās patiesībai, dažreiz kļūdījās. Viņu mācība reti atnesa cilvēcei mierinājumu. Tas radīja cietsirdību, jo tās šķiras, kurām līdzekļi atļāva nodoties sibarītismam, nežēlīgi ekspluatēja savus vergus, lai iegūtu līdzekļus egoistiskai, dīkai dzīvei. Tā bija ekspluatatoru filozofija.

Vecumdienās dažādu izpriecu un baudu mazāk nekā jaunībā, tāpēc kādreizējie uzdzīvotāji kļuva par dzīves ienaidniekiem, nocietinājās, sāka nīst jaunatni.

Skumjš ir dzīvesprieku zaudējuša uzdzīvotāja mūža vakars.

Bezdarbīgās laika pavadīšanas filozofija ir veca, bet vai jūs domājat, ka tā jau savu laiku pārdzīvojusi? Arī mūsu dienās vēl sastopami tās pielūdzēji. Tas, piemēram, ir egoists alkoholiķis, kas laupa savai ģimenei eksistences līdzekļus; tā ir meitene, kas uzdzīvo par vecāku godīgā darbā nopelnīto naudu, tas ir darbinieks, kam dzīves jēga ir iedzīvošanās uz valsts rēķina.

Protams, tāda filozofija nevar kļūt par mūsējo, un mēs ar pretīgumu no tās novēršamies.

Varbūt dzīves jēga slēpjas tīrajā saprātā? Nav vajadzīgas ne emocijas, ne bauda — cilvēkam jāstāv augstāk pār to.

Iespējams, ka starp mums ir tādi cilvēki. Tie ir sausiņi, kuriem varbūt arī ir labi dzīvot, jo viņi bez grūtībām iet pa dzīves ceļu, taču viņi aizņemti tikai ar sevi, uz dzīvi raugās bez līdzdalības, ņem visu to, ko tā dod, neko pie tam nedodot pretī. Pie tādiem cilvēkiem pieder egoisti, kas nevienam nedara ļaunu, taču arī nekā laba.

Jūs varat iebilst, ka dzīves jēga slēpjas rūpēs par bērniem, par ģimeni!

Jā, bērni taču izaugs, apprecēsies, aizies no ģimenes, iznāk, ka mātei zudīs dzīves jēga. Taču ne katra sieviete apprecas, un ne katrai ir bērni! Vai tas šīm neprecētām un bezbērnu sievietēm nav dzīves mērķa? Bez šaubām, ir, tātad bērnu audzināšana nevar būt vienīgais mērķis dzīvē.

Sieviete, kas strādā, teiks, ka viņa dzīves mērķi saskata darbā, kas sniedz apmierinājuma un laimes jūtas. Varētu likties, ka tā ir. Bet ja jūs pārceļ citā darbā, kas sabiedrībai vairāk vajadzīgs? Ko tad — jūs zaudēsiet dzīves mērķi — sērosiet par to, ka dzīves jēgu esat redzējusi tikai iemīļotajā darbā? Bet ja saslimsiet? Cilvēkam ar tādu filozofiju paliks tikai skumjas, jo viņš dzīves jēgu nesaskata nekur citur kā tikai "savā darbā", kuru viņš "zaudējis".

Reliģioza sieviete varētu sacīt: — Pēc nāves labi būs labiem cilvēkiem, toties sliktie tiks sodīti; tiem no labajiem, kas zemes virsū cieš, dievs uzsūtījis savus pārbaudījumus. Cik viegli tādām sievietēm risināt visas problēmas! Tomēr tā ir tikai šķietamība, ilūzija. Ar ilūziju palīdzību var daudz ko atrisināt, atliek tikai aizvērt acis. Taču kādēļ? Līdzīgā veidā rīkojas arī cilvēks, kas meklē aizmiršanos alkohola skurbumā. Tāpat dara arī bezrakstura opija smēķētāji, kuriem reibumā rādās brīnišķīgi sapņi. Tādēļ Markss sacīja, ka reliģija ir opijs tautai. Reliģija nomierina jūs tik tālu, ka jūs pārstājat pievērst uzmanību īstenībai, cietsirdībai un netaisnībai, kas vēl valda ekspluatācijas! Reliģija māca cilvēkus nepretoties ļaunumam, samierināties ar to, iepotē tiem bailes no aizkapa dzīves, atraujot to uzmanību no kvēlas tiekšanās pēc taisnības, no vēlēšanās novērst trūkumu un karu šeit, zemes virsū.

Visvairāk ilūzijām nododas nelaimīgs, dzīves salauzts cilvēks. Ja jūs ticat dievam, tad atzīstieties kaut vai pati sev, ka visbiežāk lūdzat dievu tad, kad jums rodas kādas grūtības, turpretī, kad viss kārtībā, jūs aizmirstat lūgšanas vai arī lūdzat dievu mehāniski. Tas ir pilnīgi dabiski: ja visi cilvēki dzīvotu mierīgi, bez bailēm, viņiem drīz vien ilūzijas vairs nebūtu vajadzīgas.

Jāizskauž vēl viena maldīga doma, proti, ka reliģija dod cilvēkam spēku. Cik kvēli ticīga sieviete lūdz dievu piešķirt viņai šo spēku. Viņa pārliecina sevi: ja viņai nebūtu šīs ticības, tad likteņa sitieni sen jau būtu viņu saliekuši. Taču tas viss ir tikai šķietamība. Iedomājieties baktērijas, uz kurām mēs iedarbojamies ar iznīcinošiem līdzekļiem. Miljardi baktēriju iet bojā. Jūs teiksiet: beigas. Taču tā vis nav, dažas no tām tomēr izdzīvo, to uzbūve mainās, un turpmāk tās iegūst arvien lielāku un liekāku spēju pretoties iznīcinošajam līdzeklim. Tās vairojas un nodod šo paaugstināto imunitāti nākošajām paaudzēm, un tādā veidā rodas spēcīga un liela mikrobu paaudze, kas spējīga izraisīt cilvēkam to pašu slimību. Bez tam šai paaudzei piemīt imunitāte pret to indi, ar kuras palīdzību mēs veiksmīgi cīnījāmies pret iepriekšējām mikrobu paaudzēm.

Šajā jautājumā mums tagad interesē tikai viena īpašība, kas kopīga visiem organismiem, katrai dzīvajai matērijai — pielāgošanās. Jebkuram dzīvam organismam — vai tas būtu tik liels kā zilonis vai mazs kā milimetra tūkstošā daļa — piemīt zināma izturība. Tā dod iespēju pārdzīvot grūtības, māca pielāgoties. Ja dzīvais organisms pats neizglābjas, tad viņa bojā eja vismaz noder kā mācība citiem. Tā no senseniem laikiem attīstījusies dzīvība uz zemes. Kā jūs domājat: vai baktērijām, ja aplūkojam mūsu piemēru, vai, piemēram, poliomelīta vīrusam palīdz dievs? Tad kam gan? Augstākiem dzīvniekiem? Vai, piemēram, zīdītājiem? Bet kāpēc jūs cilvēku nostādāt izņēmuma stāvoklī?

Cilvēku izturību un spēku visos grūtajos apstākļos pilnībā izskaidro ikvienas dzīvās matērijas neatņemamā īpašība — tās spēja pielāgoties. Nav nozīmes ķerties pie ilūzijām!

Taču daudzas no ticīgajām sievietēm šausmināsies: iedomas vien par dzīvi bez dieva viņām ir grēks. Viņas nav iemācījušās patstāvīgi domāt un bīstas dzīvot bez savu ilūziju "atbalsta", neievērojot ģimenes tradīcijas, kas ieaudzinātas no mazotnes. Viņām bail, ka bez reliģijas viņu dzīvei zudīs jēga, ka bez tās cilvēcei vispār nav nekādu mērķu.

Vai iespējams tādām sievietēm parādīt kaut kādu patiesu mērķi, kura dēļ būtu vērts dzīvot?

Ir sievietes — rakstnieces un dzejnieces, — kas, pārdzīvojušas grūtu mūžu, tomēr savos darbos cīnās par dzīves augšupeju. Viņām ir cēls dzīves mērķis.

Ir sievietes, kas cīnās par strādājošo sieviešu atbrīvošanu no neproduktīvajiem mājas darbiem, kurus var atvieglināt dažādu sadzīves pakalpojumu darbnīcas.

Bet jūs sakāt, ka esat tikai vienkārša ierindas strādniece un neiedrošināties sev stādīt tik lielus dzīves mērķus?

Lielu mērķi vienpatis nevar sasniegt. Tiesa, laikmets var izvirzīt kādu cilvēku kā savu pārstāvi, taču viņš strādā ar savu priekšteču un laikabiedru darba sasniegumu palīdzību. Viņu rindās varat iesaistīties arī jūs. Kas tam nepieciešams?

Nemaz nav svarīgi, ar ko jūs šājā laikā nodarbojaties: apstrādājat mašīnas detaļas, šujat kleitu vai mazgājat traukus. Svarīgi ir, vai jūs mīlat savu darbu un izpildāt to precīzi un bez brāķa. Un vēl kaut kas bez tā: jūs strādājat cilvēku labākas nākotnes dēļ, bet tas nozīmē, ka ne tikai savu bērnu uzturēšanas un audzināšanas labā, bet labklājības un sekmīgas dzīves labā visur un visiem.

Katrs var atrast savām spējām atbilstošu darbu, kas palīdzētu griezties progresa riteņiem vai — pavisam vienkārši — iekustinātu tos.

Tas var darīt bagātāku jūsu dzīvi, pildīt to ar jaunu saturu.

Ja jūs esat neapmierināta ar dzīvi un labāk vienaldzīgi skatāties uz to no malas, man jūs žēl. Tāds stāvoklis ļoti nelabvēlīgi ietekmē cilvēkus. Neapmierinātība velk sev līdz nervu un garīgos traucējumus, slimības. Pacentieties laikā novērst šīs briesmas! Darbs sabiedrības labā atvairīs satraukumu, dvēseles sāpes un skeptisko attieksmi pret dzīvi.

Jūs jautāsiet, ko gan darīt tām, kam gadi atņēmuši spēkus, kuras vairs nav spējīgas ņemt aktīvu dalību dzīvē?

Kur slēpjas dzīves jēga tādiem cilvēkiem?

Tik bezpalīdzīgu cilvēku gandrīz nemaz nav. Izņēmums, protams, tie, kas ārstējas slimnīcās un sanatorijās, taču to ir samērā maz. Tomēr arī viņus labvēlīgi ietekmē pat visvienkāršākais darbs. Kā atdzīvojas vecīte, kam izdodas ar stīvajām rokām satīt dzijas kamoliņu. Kā priecājas sievietes, kas nodarbojas ar aplokšņu un maisiņu līmēšanu, kad tām izdodas uzlabot savu "rekordu"! Bet vai jūs, kam ir nesalīdzināmi labāka veselība, nespētu strādāt kādu darbu, kas dod labumu sabiedrībai!

Jums, protams, zināms padomju rakstnieka Ostrovska liktenis? Nevarīgs, nedziedināmi slims, akls, viņš diktē spilgtu, optimistisku romānu, kas tik daudziem cilvēkiem palīdzējis atrast pareizo vietu dzīvē. Bet Bēthovens, kurls, slimību un dzīves neveiksmju nomākts cilvēks, komponēja vareno Devīto simfoniju ar odu "Priekam".

Vai vēlaties piemēru no sievietes dzīves? Augumā nelielā Kirī kundze ar savām mazajām rokām vecā, aukstā šķūnī pārcilājusi veseliem centeriem rūdas un spējusi atklāt jaunu laikmetu cilvēces dzīvē — atomu gadsimtu. Viņas nopelns ir tas, ka atomu enerģija dod elektrisko strāvu, ka atomledlauzis iet cauri mūžīgajiem lediem. Cilvēce, kurai vairs nav jābīstas, ka ogļu krājumi varētu izsīkt, tieši viņai pateicīga par šo progresu.

Nepieciešams tikai apvaldīt karojošos maniakus no imperiālistu nometnes, lai šis varenais atklājums netiktu izmantots kara mērķiem.

Darbošanās citu labā ir apmierinājuma un laimes avots.

Katrs no mums var līdz sirmam vecumam strādāt aktīvu darbu. Darbs paplašinās jūsu iztēli! Pasaule jums pēkšņi liksies daudz optimistiskāka, daudz krāšņāka, jūs sapratīsiet, kur slēpjas dzīves jēga. Jūs aizrausieties ar savu darbu, ar nepacietību gaidīsiet nākošo dienu, visas slimīgās parādības aties otrajā vietā, jūs aptvers morālā apmierinājuma siltās jūtas.

Vēl dažus vārdus godkārīgajiem: laime neslēpjas atalgojumā, bet gan pašā darbā. Neprasiet katru reizi atalgojumu, atzinību un uzslavu, pat par labi padarītu un derīgu darbu. Šeit jāpārņem dažas stoiķu īpašības, kuri, apspieduši sevī egoistiskās un godkārīgās vēlēšanās, apbruņojas ar izturību pret dzīves pārbaudījumiem. Attīstot sava rakstura labākās īpašības, jūs dodat sabiedrībai visu, ko varat, un jūsu noderīguma apziņa pildīs jūs ar apmierinājumu neatkarīgi no tā, vai sabiedrība novērtējusi jūsu darbu vai ne. Starp citu, agri vai vēlu sabiedrība to novērtēs, esiet tikai pacietīgākas un nepārvērtējiet savus nopelnus, sevišķi nepieļaujiet kļūdu, salīdzinot jūsu paveikto ar citu darbu un ar viņu nopelnīto atzinību. Viņu darbu novērtē, bet jūsējo ne? Nebēdājieties, bet turpiniet cīņu, taču ne tādēļ, lai atzītu jūsu nopelnus, bet radošā darba labā.

Lai arī tas kļūst par visas jūsu dzīves jēgu!