diezgan dahuja laimes - tēvs

Nekad tā īsti nemeditēju, taču, ja pie tā kādā brīdī nonāku, tad vienīgā frāze, ko prasās prātā atkārtot ir "es esmu tēvs". Tā ceļ atbildību, jo kādu dienu varbūt arī būšu tēvs, un, tā kā ar savu tēvu man nav tās labakās attiecības, tad tajā pašā laikā spiež man darīt visu, lai nebūtu kā mans tēvs, jo tads es nevelos būt.

Uzskatu, ka meditējot skaitīt kaut ko svešvalodās, kuras pilnīgi nepārzini, ir diezgan muļķīgi, tik pat labi varētu meditēt ar pirdienu skaņām - tās pat ietekmētu vairāk, jo tavam prātam/tavai valodai tās ir saprotamas.