mājās braucot iedomājos, ka esmu sniega tunelī - abās ceļa pusēs kupenas izaugušas līdz plecam. tumsā jāķer pretimnākošo gaismas un jālien pie sētas iztīrītā kabatiņā, lai palaistu garām, vai arī jāripinās atpakaļgaitā līdz uzradīsies kāda Vieta Kur Pagaidīt. bet visskaistākās ir vientuļas un reizumis nošķūrētas šosejas tumsā, kad vējš tām pāri pūš sniegu.

šis gads ir iesācies strauji. ar lietotājvārdu maiņām, aizbraucošiem cilvēkiem un cilvēkiem, kuri uzrodas, ar urdīgām domām un iedomām, kas nekādi neliek miera, un sirdi teju pušu raujošiem sapņiem par kalniem. un vēl visu to, ko Vienkārši Nevar Izstāstīt, jo to Vienkārši Nevar Izstāstīt. vajag personīgo kosmoskuģi un pārdesmit stundas klusuma tur augšā, caur iluminatoru noraugoties kā uz Zemes ierodas rīts.. un tad atkal satumst, un jūs savos namos ieslēdzat gaismu, liekot pilsētām savīties spožās virtenēs.