pēc tam, kad es dienā 20 reizes esmu stādījusies priekšā, meklējot cilvēkus, kuru mobilie tālruņi laikam ir valsts noslēpums, es sāku sev plēst matus no galvas laukā, katru reizi, kad man uzdod jautājumu: kas jautā. kāda joda pēc kāda jums jobanutā daļa, kas jautā, kāpēc visi ir tik svarīgi, ka baidās, ka viņiem piezvanīs uz fakino mobilo tālruni, ja savā kabinetā ļaudis nepavada vairāk kā 10 minūtes 2 stundu laikā. kā lai es tos ahujennos suņus tur noķeru tajās nolādētajās dažās minūtēs.
fakinās sekretāres, vecās tantes un cilvēki ar uzmanības deficītas sindomiem.
un miegu ciet.