gruzometrs.
Ar to (ne)gruzīšanos ir tā - šad un tad var. Tomēr pārsvarā ir ikdienas problemātika, kur tas ir neiespējami. Viss veļas pār tavu galvu, gribi vai negribi. Un jo tālāk, jo trakāk. Vienīgais, kā no tā uz brīdi atslēgties ir tiešām braukt ogot, talkot, vai kā citādi labi [un lietderīgi] pavadīt laiku. Rīt semināriņā, piemēram.
Taču no apziņas to pienākumu neizdzēst. Tas kā tāds force majeure tur sēž. Sēž un gruzī.
Tu esi atbildīgs par tiem, ko esi pieradinājis.
Taču no apziņas to pienākumu neizdzēst. Tas kā tāds force majeure tur sēž. Sēž un gruzī.
Tu esi atbildīgs par tiem, ko esi pieradinājis.
...dari, ko darīdams, atceries...
galvenais - atceries...
jautāsi, ko? bet varbūt jau atceries, ko? :)
ko?
`mana` pēdējā laika garā tēma - ticība.
ticība/paļaušanās ka viss notiekošais ir labākais iespējamais.
Un Tu jau droši vien būsi piefiksējis, ka reizēm sev tici, bet reizēm - ne pa kam. Ni un ni. Bet man, taisni otrādi, vienmēr liekas, ka varēja labāk. Varēja savādāk un varēja labāk.
bet visam ir sava nozīme, jā.
Kkā tā. Ai, man nedomājas [piektdienas kā nekā :D]