Reizēm uz darbu braucu ar mikriņu un tā kā sanāk iekāpt pašā galapunktā un vienā un tai pašā laikā, tad tā galapunkta publika ir ļoti labi zināma pēc feisiem. Un arī sēdvietas katram ir izvēlētas savējās. Un tad ir tas čalis, kurš katru rītu iznes miskasti un tad pīpē pie mikriņa (šajā brīdī es viņam parasti paeju garām un ierāpjos mikriņā). Viņš savukārt vienmēr sēž vienu rindu aiz manis, jo arī man ir sava iemīļotā vietiņa. Un te nu mēs nonākam pie paša svarīgākā.