Klusu paveeru acis. Atkal es guleeju zemee, atkal man asinjoja deguns, atkal saapeeja visas malas un atkal nespeeju kusteeties. Nakts melnumaa paluukojos apkaart un ieraudziiju kaadu cilveeku staavam blakus. Nezinu, kas vinjsh bija, bet es uzdriiksteejos prasiit.
"Kapeec?"
"Kas "Kapeec?"?"
"Kapeec shoreiz?"
"Paskaties tachu uz sevi..."
Jaa... Atkal par to, ka esmu es. Tajaa mirklii sajutu asas saapes kaasjstarpee, kas bija dabuujusi paaris speerienu. Tas arii bija manas bezsamanjas iemesls. Bishkjinj veel paguleeshu. Veel ljaujiet man mirkliiti paguleet sniegaa, un tad es celshos. Veel tikai mazu mazu mirkliiti....