"Ir smagi skatīties, ka tev ir sāpīgi, zinot, ka tajā ir arī daļa no manis. Es tiešām vēlētos, lai tu tomēr spētu kļūt laimīga un ieraudzītu siltumu apkārt".
Un šoreiz tas iekoda. Izlīda ļaunais dēmons no aizauss un iečukstēja neizteiktu atbildi 'un nez kā tu justos, ja zinātu, ka visas pūles veltīgas - tā, zara galā, ko?' Tikai spēle ar domu, protams. Nenopietna. Bet arī ne īsti aizgrūžama un par nebijušu padarāma... Un tie vārdi - ir dzirdēts kas tāds agrāk, bet nekad nav tik... bezcerīgu padevīgu padošanos ieslēdzis, tik uzskatāmi iebžis degunā, ka jā, es nemāku būt laimīga.
Kaut arī man ir viss, ko tam varētu vajadzēt.
|